bizuls,
bizulis,1) die Schürstange beim Roden, die Ofenkrücke, ein dicker Stock zum Schlagen Etn. I, 45:
es saduošu ar bizuli Bewr.
paņem labu krietnu bizulu, kuo atgaiņāties nuo suņiem A. X, 2, 536. viešņa pa ceļu, bizuls uokstā (Rätsel:
der Besen ) Tr. III, 1179.
ceļnieks patvēra bizulu un iesita niknajam sunim. paduod bizulu, lai izrakņāju krāsnī pagales Ramkau;
2) gaŗš, kalsnējs, slābans cilvē̦ks. slaikstās te kâ lielais bizuls Druw. [
bizuls Kreuzb.,
ein Besenstiel. Wohl eine Umbildung von bizuns (s. dies.) unter dem Einfluss von bigulis od. bidzulis.]Kļūdu labojums:
bizuns (s. dies) = bizuns (s.
bizūne)
Avots: ME I,
302,
303