blisinât [Swehthof, Salis, Salisb.],
blisenêt Etn. III, 161,
blinzeln: acis u.
(ar) acīm A. XVIII, 325, Vēr. I, 1511.
viņš acis uolīja, te viņām (d. i.
acīm) blisināja Sudr. E.
uz mani tas blisināja acis MWM. VII, 621. Refl.
-tiês, müssig dastehen: kuo tu tur blisinājies? dai nevari iet siena pļaut AP. [In einer ähnlichen Bed. auch
blisīt: bē̦rni gāja ganuos un cūkganuos, bet viņš pats blisīja pa māju Seibolt.]
Avots: ME I,
315