brakstêt, 
brakšķêt, brakšêt, brãkšķêt, brãkšêt, - u, - ēju, (braškė̕ti), intr.,  
dröhnen, krachen: brakstēj[a] zeme staigājuot. masti brikst un brakst. sienas, kauli brakšķ. le̦dus brakst Ahs. 
brauc tautas, ve̦d māsu, brakšēt brakš. uozuols krita brakšē̦dams. tilts brakšēt brakš LP. VI, 484. 
kas tur rīb, kas tur brakšķ paparksnīšu krūmiņā BW. 32976, 3. 
guovis visas tādas, ka āda vai brakš Druva II, 15. Refl. 
- tiês,  poltern, krachen: brikšķējās, brākšķējās siev[a] ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Zwischen 
brakšķēt und 
brākšķēt besteht derselbe Bedeutungsunterschied, wie zwischen 
braks und 
brākš.[brakst - wohl aus *braskt -; wohl zu ir. brosc  "Schall, Lärm" ahd. brastōn  "praseln", vgl. Fick Wrtb. III 4, 280, Stokes Wrtb. 186 und Persson Beitr. 347. Dagegen Trautmann BB. XXX, 328 1 und Walde Wrtb. 2 stellen braškėti zu la. fragor  "Krachen" und aisl. braka  "knarren".]Kļūdu labojums:
brīkšķējās = brikšķējās
Avots: ME I, 
322, 
323