Paplašinātā meklēšana

‡ abrukasas, der zuletzt aus dem Backtroge zusammengeschabte Teig U.; abrukasis U.,

1) das aus Geschabtem gebackene Brötchen;

2) das Werkzeug, mit dem der Backtrog ausgeschabt wird;

3) (im Scherze) das letzte Kind.

Avots: EH I, 1

‡ abrukaslis Üxküll, = abr(a)kasis.

Avots: EH I, 1

atbruka, ‡

2) "?": pieļipaini diegi, dzija šūnuot vai aužuot atspurdzējas, savelkas, saveļas, ka nevar ne pavediena adatā pavilkt. ne aust, un šuo sametekļa vietu sauc par atbruku Stelpenhof. dzija aužuot vai diegi šūnuot sāk pakuluoties un savelkas atbrukās jeb iet atbrukām Festen (ähnlich in Erlaa).

Avots: EH I, 136

atbruka, das über den Rand der Spule gefallene Garn: kad spuole vērpjuot apbrūk, tad nuobrukušuo daļu sauc par atbruku. kad sapuvušus linus kuļ, tad šķiesnu sakuļ, sasit un teic: iet atbrukām, atbruku brukām Etn. III, 146. nelīdze̦na dzijs iet aužuot atbruku brukām Stelpenhof, Festen u. a.

Avots: ME I, 151

‡ bŗuka NB. "= ŗukatä.

Avots: EH I, 248

I bruka (zu brukt), comm., der, die Schloterige, Nachlāssige: šļuka, bruka mana sieva BW. 6999.

Avots: ME I, 339

II bruka, die Natur: viņam laba bruka, er hat eine starke Natur, einen starken Magen Seew. n. U.

Avots: ME I, 339

‡ brukaža PV., comm.,

1) = brukũzis;

2) "kas brauņā[ja]s".

Avots: EH I, 245

abr (a) kasis, brukasis">abrukasis, brukasas">abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

abr (a) kasis, brukasis">abrukasis, brukasas">abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

‡ alumis, in der Verbind. ilu alumis"?": (suņi) riedami un ķiukdami ilu alumis kâ traki bruka mums virsū Janš. Mežv. ļ. I, 392.

Avots: EH I, 68

apbrukt: apbrūk ("dažās vietās izirst") riestuvis (kad aude̦kla me̦ti nuoslīd tam pārgaliem nuost) Kaltenbr.; ‡

2) unversehens verschüttet werden
Oknist: kad stallis gāzēs, cilvē̦ki apbruka.

Avots: EH I, 74, 75

atbrukt,

1) abfallen:
kaļķi atbrukuši nuo sienas;

2) herstürmen:
pa vakariem atbruka pie mums kaimiņi.

Avots: ME I, 151

‡ atšmuka Stelp., = bruka">atbruka.

Avots: EH I, 174

brukām, s. atbruka.

Avots: ME I, 339

I brukt: praes. brukstu Auleja, brùkstu ² Warkl.,

1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;

2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.

Avots: EH I, 245

‡ čākšt "?": izbailēs čākšdami un sparīgi grūzdamies bruka ... atpakaļ istabā Kaudz. Atmiņas I, 15.

Avots: EH I, 287

II druka "?": šļukas, drukas, griežaties BW. 1514. [In Nötkensh. gebe es ein druka od. drukums"dzijas, kas vērpjuot pāriet par spuoles malu"; vgl. bruka I,]

Avots: ME I, 503

ìebrukt,

1) glttschend herein -, hineinfallen:
kamanas šūpuojās, iebrukdamas dziļākā bedrē Vēr. II, 420;

2) einstürzen:
zeme iebrūk Aps. Jē̦kabs Pie pag. tiesas 16;

3) herein -, hineinstürzen; einen Überfall unternehmen:
iebruka Tenis pa durvīm Kaudz. M. 60. jūs atkal iebrukāt pie manis MWM. VIII, 890. iebrukt ar lielu kaŗaspē̦ku LP. IV, 71.

Avots: ME II, 5

izbrukt, intr., ausbrökeln: žuogs šur tur izbrucis Vēr. II, 651. manījās uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri (brach ein) R. Sk. II, 141. [tilts izbrucis (= izdilis) Wessen.] Subst. izbrukums, das Ausgebrökelte, der Riss: tai vietā izbrukums kalniņam radījies LP. V, 384.

Avots: ME I, 719

izkasas, der Rest des Teiges, der ausgeschabte (izkast) Teig: abrukasis ce̦pts nuo abras izkasām Etn. I, 43; IV, 34.

Avots: ME I, 748

kaklalaûzẽjs, der Halsbrecher, der Waghalsige: vēl daudz citu kaklalauzēju uzbruka jūŗmalniekiem A. XV, 306.

Avots: ME II, 138

krāpšu, krāpšus, trügend, betrügerisch: krāpšus mani tautas krāpa BW. 10761. krāpšus tautas tiltu taisa nuo apiņu spruodziņām BW. 13640. Aus dem Adverb krāpšu ist, ähnlich wie bei rikši, ein Gen. Pl. eines Substantivs hervorgegangen: krāpšu tilts, ein Trugbrücke: tautas taisa krāpšu tiltu 13640. vedēji lika panāksniekiem ceļā visādus kavēkļus, izārdīja tiltus vai taisīja krāpšu tiltu, kas sabruka, kad par tuo brauca vai jāja pāri BW. III, 1, 2.

Avots: ME II, 267

kulcenis "?": visi sabruka kulceņiem kruogā Wid.

Avots: ME II, 305

manît (li. manýti "verstehen, denken"), -u, -ĩju, tr., merken, bemerken, e̦suot vairs manīti ve̦lni LP. VI, 1, 515. nemanīt laiku aizte̦kam II, 40. Refl. -tiês, versuchen, sich beeilen etw. zu tun, sich beeilen (heimlich) fortzukommen, wohin zu gelangen: rudeņa arumus vajaga manīties art ve̦cā mēnesī Etn. II, 72. Tapiņš manījās aiz+vien uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri R. Sk. II, 141. puika manījies vecenei pakaļ LP. VI, 1, 528. dē̦li... manās pruom VI, 1, 323. [Nebst ahd. manōn, la. monēre "mahnen" u. a. zu minêt (s. dies).]

Avots: ME II, 561

nakts, -s (li. naktìs, [apr. acc. s. naktin, aksl. ношть, got. nahts, la. nox, ai. nákti-ḥ]), Demin. naksniņa, naktiņa Sessw. BW. 9501, nakstiņa 2354, naktaliņa BW. 34081, die Nacht: tumša, gaiša, miglaina, gaŗa, īsa nakts. nakts me̦tas, nāk, tuvuojas. viņam uz- bruka oder uznāca nakts. nuolaidās mīlīga, jauka nakts Pav. labu nakti kādam sacīt, duot, gute Nacht sagen, geben. Als adverbiale Zeitbestimmung im Akk. - Instr. zur Bezeichnung der Zeitdauer: kur šuo nakti pārgulēšu? BW. 25110, 3. cauru nakti gudruo LP. IV, 15. viņš strādā nakti un dienu, er arbeitet Tag und Nacht. viņš caurām naktīm daudzās apkārt; im Lok. zur Bezeichnung des Zeitpunktes, zuweilen so auch im Akk.: pagājušā naktī (auch pagājušu nakti) iemiguos tikai pulksten divuos. tur naksniņu naksniņā pele bē̦rnus midzināja BW. 20236, 2. Nach Präp.: neiešu pruojām bez triju nakšu BW. 26258. vazaņķi vazājas pa naktīm apkārt, in der Nacht. par nakti nabaga, par dienu bagāta, währendfd der Nacht (Rätsel). Nacht als Repräsentantin des Schwarzen, Finsteren: viņam mati me̦lni kâ nakts. [Zu air. in-nocht "nac nocte", alb. natε "Nacht", s. J. Schmidt KZ. XXVI, 18 und Walde Wrtb. ² 526.]

Avots: ME II, 690, 691

[pašuomulîgs, selbstzufrieden: viss mierīgais un pašapmierinātais, pašuomulīgais sabruka Veselis Saules kapsē̦ta 145.]

Avots: ME III, 118

pìebrukt,

1) vollbröckeln :
pa pusei piebrucis gaņģis Etn. II, 158;

2) von Hereinstürzenden voll werden:
piebrūk pilna rija ar ve̦lniem JK. V, 1, 36. baznīca piebruka ar zaidātiem.

Avots: ME III, 240

pulcîgi, Adv., in grosser Anzahl, reichlich viel: uz apsveicināšanu bij ieradušies it sevišķi pulcīgi Insbrukas studenti A. XI, 692. huzāru te juo pulcīgi Kaudz. pulcīgi daudz, sehr viel Bers.

Avots: ME III, 406

sabrukt, intr.,

1) zusammenfallen, -stürzen, zerfallen, verfallen:
pamats sabrūk. kalns sabrūk LP. I, 21. pils sabrukuse LP. VII, 1199. stabs sabrucis VI, 291. Sprw.: spannītis sabrucis, pasainis dzīvs. kur sabrukuse sē̦ta, tur pārkrišana lē̦ta. viņa... sāka uzspraust savus drusku sabrukušuos matus JR. V, 92. debess taisās pār mani sabrukt Puriņš Nauda 67. civilizācijas, sasniegušas zināmu attīstības pakāpienu, atkal sabruka Pūrs I, 11. ticība sabruka A. XX, 288. es staigāju visu dienu sabrukusi, sajukusi BW. 14222;

2) (sich) stürzen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): līguotāji sabruka istabā iekšā Poruk.

Avots: ME III, 598

sakā`rtuôt, sakā`rtât,

1) sakārtāt, tr., zum zweitenmal pflügen, zwiebrachen:
vai jūs jau sakārtājāt zemi rudziem? Frauenb.;

2) tr., ordnen, zu rechtlegen, zurechtmachen:
tie iebruka leišu nesakārtuotuos pulkuos LP. VII, 472. lapas sakārtuotas rozetēs Konv.2 447. tev kruonis šķībi, - ļauj tuo sakārtuot! Rainis. sakārtā nu visu uz ceļu! Serben;

3) "jem. nach dem Sinn tun"
Spr. Refl. -tiês, sich ordnen, sich zurechtmachen.

Avots: ME II, 648

sakašņas, sakašas Alksnis-Zundulis, Zusammengekratztes, Zusammengeschabtes, Zusammengeharktes: kāļa vai burkāna sakašņas Kabillen. putns kaš kājām un sviež sakašas.., tāļu pruom D. nuo maizes sakašņām ce̦p abrukasi Ahs. Andrs pieņe̦m pilnu klēpi sakašņu Duomas IV, 18. - sakašņa Naud. n. Etn. I, 43, = karaša.

Avots: ME II, 646

samusinât, tr., aufhetzen U., Nigr.: leišu bars samusināts uzbruka kluosterim MWM. VIII, 116.

Avots: ME II, 691

I šļuka, gew. in der Verbind. šļuka, bruka, verächtliche Bezeichnung für eine Frauensperson im VL.: šļuka, bruka mana sieva, bubuļainu dziju vērpa BW. 6999. šļuka, bruka mana sieva nuošļukušu pamāvīti 27221. šļukas, brukas, griežaties vienu pusi istabā! 29171 (ähulich: 1514, 7).

Avots: ME IV, 74

spā`rnuôts (li. sparnúotas), geflügelt: uzbruka nespārnuoti divkāji LP. VII, 73. spārnuotās stundas J. R. V, 163. spārnuota valuoda Vēr. I, 137. spārnuotus vārdus Stari II, 501.

Avots: ME III, 988

uzbrukt,

1) abbrockelnd auf jem. od. etwas fallen, rutschen
(perfektiv) Spr,: viņam uzbruka grants virsū;

2) herfallen über jem., über den Hals kommen
U., überfallen, angreifen (eig. und fig.): karaspē̦ks uzbruka ienaidniekam. savā runā viņš man uzbruka. Subst. uzbrukums, der Überfall, die Attacke: atsist uzbrukumu; uzbrucẽjs, der Angreifer.

Avots: ME IV, 319

versme (li. versmė˜ "die Quelle"),

1) ver̂sme Bers., C., Erlaa, Golg., KL, Kr., Laitzen, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Ogershof, Peb., Ronneb., Saikava, Sessw., Smilt., Warkl., Wolmarshof, Zvirgzdine, ver̂sme ² Arrasch, Jürg., Orellen, Ramkau, versme U., Spr., die Glut, Lohe, Hitze, der heisse Luftstrom aus dem Ofen
(unbek. in Dond., Dunika, Mahlup, Oknist, Selg., Stenden, Wandsen): uguns versme LP. III, 65. krāsnī briesmīga versme Mar. n. RKr. XV, 143. kad uzme̦t pirtī uz akmeņiem ūdeni, tad nāk tāda versme, ka ne˙maz pretī nevar stāvēt Ramkau. tur nāk karsta versme pretī Pas. II, 240 (aus Nogallen). zābaki uzkārti uz pašas ver̂smes Warkl. krūts ir pilna versmes Austriņš Naidnieki 21. dvaša ... kâ valga versme Vēr. I, 928. neizturama saules versme Daugava I, 1060. katrai versmei ir tieksme atdzist 695. (fig.) bē̦du versmēs sūtu Diez. sadeva viņam krietnu versmi (mit Worten) Lubn. vārdi.., izskanēja patiesi un kâ nuo dziļās versmes A. Brigader Daugava I, 563. tās (= duomas) sabruka izmisuma versmē 694;

2) "Zugwind":
tu jau sēdi pašā versmē Linden-Birsgaln;

3) heftige Kälte:
saulei le̦cuot ir pati ver̂sme Warkl.;

4) "?": katram bija savs prieks, sava versme un savs saucējs Veselis Saules kapsēta 40. Wenigstens in det Bed. 1 zur Wurzel von vir̂t, s. Leskien Abl. 356, Trautmann Wttb. 361 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 269.

Kļūdu labojums:
versme U., = versme U. (auch ve̦rsma und ve̦rsms unter vē̦rsma),

Avots: ME IV, 541, 542