cinis

cinis, auch cins, - s [Selb.], cine, ciņa BW. 10124, Demin. ciņitis, cintiņš, - īte, ciniņa, cintiņa [BW. 34916], der Hümpel. Sprw. mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. kur cinītis, tur mājiņa; kur kalniņš, tur muižiņa. mazs od. tup kâ cinis (cinītis, cintiņa). sapluok kâ ciņa cē̦rps. luopus uz ciņa od. cini izvilkt, das Vieh nach mühevoller Durchwinterung auf die Weide (auf die im Frühling zuerst vom Schnee befreiten Hümpel) bringen. kad tik luopi uz ciņa! Wenn das Vieh nur auf die Weide getrieben werden kann! Fig., uz ciņa tikt, auf den grünen Zweig kommen. cik tur nevajag spē̦ku, kamē̦r tuo dabū uz ciņa. ciņu zāle, Rasenschmiele (aira caespitosa) RKr. II, 65. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zunächst zu cinâties zu stellen; weiterhin vielleicht zu ir. cinim "entspringe", cenél "Geschlecht", aksl. za - če̦ti "praeire; anfangen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 168.]

Avots: ME I, 384

Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'cintiņš' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

cintiņš

cinis