cìrst,
cḕ̦rtu, cìtru (li.
kir̃sti), tr.,
1) hauen, hacken mit dem Beile: malku, kuokus malkai od.
malkā;2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand: cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75.
cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73.
sienu c., gew.
uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;3) hauend etw. hervorbringen,a) bahnen, anlegen: stigas, ceļu,b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen): istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6.
bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047.
duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;
4) beissen, stechen: čūska od.
cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;
5) fig.,
Karten spielen: cirst kārtes, cūkas, stukulku;6) grob behauen (plump): cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;
7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung:
durvis cieti c., zuschlagen (perfektiv =
aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv
sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl.
- tiês,1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess.
lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd. So auch das Aktiv:
vilnis cirtas (neben
cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;2) einander schlagen, fechten: kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392.
tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen: cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien:
atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25 und 385, Walde Wrtb. 2 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1
Avots: ME I,
387