Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'dārgakmens' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'dārgakmens' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (2)
akmens
akmens, akmins, -ns u. -ņa, Nom. Plur. akmeņi, akmiņi (dial. Nom., Acc. Pl. akmen [i] s BB. XII, 236 und bei Manc. akminis); Demin. akmentiņš, akmintiņš; hochl. akmisteņš BW. 8695; 10297, 3 Infl. und akmisniņš BW. 33693 var.; verächtlich akminelis, akmintelis LP. VI, 334; (li. akmuõ) der Stein,
1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;
2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;
3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;
4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;
5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;
6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;
7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;
a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;
b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;
c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;
d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;
e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]
Avots: ME I, 64
1) als Gattungsbezeichnung.
Die Species steht oft im Genitiv vor dem Gattungsbegriff: uolu akmentiņi Ar. 1489, Kieselsteine; zvirgzdu akmens, Kies; krupu a. (Gold.), Kalkstein; zirga a., Gyps, so benannt, weil man früher mit Gyps die Pferde geheilt habe PS.;
2) gewissen Zwecken im natürlichen Zustande dienende oder bearbeitete Steine:
spelts a. BW. III, 1, 79, der das Rauchloch des Ofens verschliessende Stein; tīkla akmeņi LP. VI, 167, die Steine am unteren Rande des Netzes; garu mest uz akmeņiem, Wasser auf die Ofensteine in der Badstube giessen; dārgs a. od. dārgakmens, Edelstein; dzirnu a., der Nühlstein. Sprw. abi cieti akmeņi labi nemaļ;
3) medic. akmeņi - sacietējumi, kuŗi ruodas nuo organiskām vielām Konv. 1;
4) mythologisch: pē̦rkuoņa a. Etn. I, 56, Donnerkeil, Donnerstein, nach dem Volksglauben kommen mit dem Blitz, dem Donner Steine auf die Erde JK.; ve̦lna akmeņi, grosse Steine, die nach der Vorstellung des Volkes vom Teufel herrühren;
burvības a., ein magischer Stein, mit dessen Hilfe man alle Türen aufschliessen könne Etn. IV, 112;
5) der Gen. von a. vor einem Subst., dem deutschen Adj. steinern
od. dem ersten Teil eines Kompositums entsprechend: akmeņu nams, steinernes Haus; akmiņu galdiņi, steinerne Tafeln, bibl.; akmeņu cirvis, Steinbeil; akmeņu laikme̦ts, die Steinzeit;
6) beliebte Epitheta:
pe̦lē̦ks akmens, grau, ruds a., rötlich;
7) viele bildliche u. sprichwörtliche Redensarten nach den hervorstehendsten Eigenschaften des Steines;
a) als das Feste, Sprachlose, Harte, Gefühllose:
kad tava mute tik cieta paliktu kā akmens Tr. mē̦ms kā a. Tr. ciets kā a. māsiņ, tavu cietu sirdi, vai bij kuoka, vai akmeņa Ltd. 1710. ja šie cietīs klusu, tad akmeņi brēks Luk. 19, 40. Scherzhaft: uz akmeņa mīksta guļa, tur neduŗas cisiņas;
b) das Schwere, Schwierige:
man nuovēlās kā akmens nuo sirds, mir fiel wie ein Stein vom Herzen. neba jau a. uz galvas JK. II, 96 labāk akmeni uz akmeni celt, nekā dažu darbu strādāt. labāk akmeni kaktā ievelt, nekā iebūvieti räume lieber einem Stein als einem Häusler ein Plätzchen ein;
c) das Unbewegliche:
kā ruds akmentiņš tup savā vietiņā Tr. nuosūnuojis a. gŗūti kustināms; das Gegenteil davon: a., kas rit (daudz valstīts, cilāts, ritināts), nesūnuo. akmens pie akmeņa piesitas, ne vēl cilvē̦ks;
d) das Unveränderliche, das Ungedeihende:
tas aug kā pa akmeņu starpu; besonders gebräuchlich bei einem unerfüllbaren Wunsch: pagaidiet, lai akmens salapuo Ar. 986. tas nuotiks, kad akmeņi sapūs, das wird nimmer geschehen. ūdentiņš, akmentiņš, tie dzīvuoja saules mūžu Ar. 918;
e) vom Bewerfen mit Steinen, Steinigen:
tikpat kā akmens pierē Etn. II, 43, wird gesagt, wenn den Spötter dasselbe Missgeschick trifft wie den Verspotteten. kuŗš nuo jums bez grē̦ka, tas lai me̦t (tuo) pirmuo akmini uz viņu Joh. 8, 7. un tuo nuomē̦tāja akmiņiem Ap. 7, 58. [Vrgl. Berneker Wrtb. I, 478 und Boisacq Dict. unter ἄχμων mit Literaturangaben.]
Avots: ME I, 64
zalgot
zalguôt,
1) zal˜guôt Arrasch, Jürg., Nötk., zàlguôt A.-Ottenhof, zalˆguôt Bers., zàlguôt 2 Golg., Gr.-Buschh., Jummardehn, Kaltenbrunn, KatrE., Lis., Mahlup, Oknist, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Vīt., Warkh., zalˆguôt 2 Grenzhof, zalguôt Spr., Erlaa, Frauenb., Wessen, zalgât Wessen, (mit àl 2 ) Kaltenbrunn, auch refl. zalguôtiês, leuchten, schimmern, schillern;
zàlguôt 2 Vīt., grün leuchten: purvā rāvas ūdens zalguo Golg. u. a. eļļa zalguo ūdenī Frauenb., Golg. gaiļa spalvas zalguo Jürg. medņa kakls zalguo Saikava, Warkh. nāk gaismiņa zalguodama (Var.: vizē̦dama) BW. 30903, 2. debess zalguoja vienās zvaigznēs A.v. J. 1899, S. 123. pie debesīm zalguojās zvaigznes JR. IV, 122. me̦lnie strazdi, spalviņām zalguojuot, te̦kāja... V, 60. burbulis, kurš kâ dārgakmens zalguo visās krāsās III, 30, ka[d] nuopucēju naudu, net zalgā Kaltenbrunn. rati bija nuolakuoti, ka zalguoja vien A. v. J. 1896, 526. spīguļuo saulē un zalguo 1897, S. 375. mirdz ūdenī·, zalguo un dzirkst Sudr. E. tā zaiguo un zalguo un zvīļuo zili ze̦ltainām ugunĩm A. XX, 690. zalguo Vidusjūr,ā salas Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 301. Mīcei zalguoja skats Apsk. v. J. 1903, S. 376. rudzu lauks jau pa gabalu zalguoja kâ spilgts zaļš deķis Vīt.;
2) "?": manas smadzenes zalguoja Vēr. II, 1261.
Avots: ME IV, 684
1) zal˜guôt Arrasch, Jürg., Nötk., zàlguôt A.-Ottenhof, zalˆguôt Bers., zàlguôt 2 Golg., Gr.-Buschh., Jummardehn, Kaltenbrunn, KatrE., Lis., Mahlup, Oknist, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Vīt., Warkh., zalˆguôt 2 Grenzhof, zalguôt Spr., Erlaa, Frauenb., Wessen, zalgât Wessen, (mit àl 2 ) Kaltenbrunn, auch refl. zalguôtiês, leuchten, schimmern, schillern;
zàlguôt 2 Vīt., grün leuchten: purvā rāvas ūdens zalguo Golg. u. a. eļļa zalguo ūdenī Frauenb., Golg. gaiļa spalvas zalguo Jürg. medņa kakls zalguo Saikava, Warkh. nāk gaismiņa zalguodama (Var.: vizē̦dama) BW. 30903, 2. debess zalguoja vienās zvaigznēs A.v. J. 1899, S. 123. pie debesīm zalguojās zvaigznes JR. IV, 122. me̦lnie strazdi, spalviņām zalguojuot, te̦kāja... V, 60. burbulis, kurš kâ dārgakmens zalguo visās krāsās III, 30, ka[d] nuopucēju naudu, net zalgā Kaltenbrunn. rati bija nuolakuoti, ka zalguoja vien A. v. J. 1896, 526. spīguļuo saulē un zalguo 1897, S. 375. mirdz ūdenī·, zalguo un dzirkst Sudr. E. tā zaiguo un zalguo un zvīļuo zili ze̦ltainām ugunĩm A. XX, 690. zalguo Vidusjūr,ā salas Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 301. Mīcei zalguoja skats Apsk. v. J. 1903, S. 376. rudzu lauks jau pa gabalu zalguoja kâ spilgts zaļš deķis Vīt.;
2) "?": manas smadzenes zalguoja Vēr. II, 1261.
Avots: ME IV, 684