dīka
dĩka (wie das Stichwort dĩkã vor *dīkaste zu lesen ist): eine viei brüllende Kuh AP.
Avots: EH I, 325
Avots: EH I, 325
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'dīka' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'dīka' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (10)
dīkadoņa
dīkaļa
dīkaļāt
‡ dìkaļât(iês) 2 PV.,
1) wiederholt laut veinen;
2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".
Avots: EH I, 325
1) wiederholt laut veinen;
2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".
Avots: EH I, 325
dīkaļāties
‡ dìkaļât(iês) 2 PV.,
1) wiederholt laut veinen;
2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".
Avots: EH I, 325
1) wiederholt laut veinen;
2) "dīdīties; drusku pinkšuot uzplīties".
Avots: EH I, 325
dīkalēt
dīkalis
dīkam
dīkaste
dīkaste od. * dīkast(i)s,
1) "?": es satikuos Grimžu uz dīkasti ejuot Dünsb.; [dĩkasts, -s "Frühstück"
Gaiken und um Mitau;
2) uz dīkasti iet un Grobin "verfallen, dem Ende entgegengehen":
saimniecība iet uz dīkasti].
Avots: ME I, 478
1) "?": es satikuos Grimžu uz dīkasti ejuot Dünsb.; [dĩkasts, -s "Frühstück"
Gaiken und um Mitau;
2) uz dīkasti iet un Grobin "verfallen, dem Ende entgegengehen":
saimniecība iet uz dīkasti].
Avots: ME I, 478
padīkalēt
padīkalêt Friedrichswald "eine Zeitlang wartend auf einer Stelle hinund hertreten".]
Avots: ME III, 17
Avots: ME III, 17
Šķirkļa skaidrojumā (3)
dīga
dīks
dīks [dìks 2 Nerft, Wessen, Kr., dîks 2 Tr.],
1) leer
[Selb. u. a.]: dīka (gew. tukša) muca tāli skan; dīks (gew. tukšs) vē̦de̦rs, dīka (gew. tukša) ruoka Buschh., [Nerft]. pele galvu nuolauzuse dīka pūra dibinā BW. 16774, 4. nē, tie nav sapņi dīki! Rainis;
2) frei von Arbeit, müssig:
zirgs stāv dīks Buschh. dīka, bezdarbīga dzīve Stari II, 20. latviešiem dīkiem būt un lustēties patīk J. Stend. Allgemein gebräuchlich der Lok.: dīkā būt, gulēt, besond. dīkā stāvēt, müssig sein, stehen. [Nebst dìeks 2 und li. dỹkas "leer, müssig, unbeschäftigt, übermütig" zu slav. dikъ "wild"; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 389 f., Berneker Wrtb. I, 200 und Trautmann Wrtb. 54.]
Avots: ME I, 478
1) leer
[Selb. u. a.]: dīka (gew. tukša) muca tāli skan; dīks (gew. tukšs) vē̦de̦rs, dīka (gew. tukša) ruoka Buschh., [Nerft]. pele galvu nuolauzuse dīka pūra dibinā BW. 16774, 4. nē, tie nav sapņi dīki! Rainis;
2) frei von Arbeit, müssig:
zirgs stāv dīks Buschh. dīka, bezdarbīga dzīve Stari II, 20. latviešiem dīkiem būt un lustēties patīk J. Stend. Allgemein gebräuchlich der Lok.: dīkā būt, gulēt, besond. dīkā stāvēt, müssig sein, stehen. [Nebst dìeks 2 und li. dỹkas "leer, müssig, unbeschäftigt, übermütig" zu slav. dikъ "wild"; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 389 f., Berneker Wrtb. I, 200 und Trautmann Wrtb. 54.]
Avots: ME I, 478
plīvinēt
plīvinêt (unter plīvinât): auch ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII. 84 (mit ì 2 ), Kalupe n. FBR. XVIII, 48 (mit î),
1): mati vien plīvinēja Veselis Cilv. sac, 125, (mit ì 2 ) Oknist;
3): dīka laiva plìvinē 2 uz ūdiņa Oknist. vai es kaida rauduvīte pa ȩzȩru p. (schwimmen)?
Tdz. 46118; schwimmen (meist von Vögeln; mit î) Zvirgzdine: raudives pa ȩzȩru plīvinē; guovis plîvinē (waten) pa purvu Zvirgzdine.
Avots: EH II, 299
1): mati vien plīvinēja Veselis Cilv. sac, 125, (mit ì 2 ) Oknist;
3): dīka laiva plìvinē 2 uz ūdiņa Oknist. vai es kaida rauduvīte pa ȩzȩru p. (schwimmen)?
Tdz. 46118; schwimmen (meist von Vögeln; mit î) Zvirgzdine: raudives pa ȩzȩru plīvinē; guovis plîvinē (waten) pa purvu Zvirgzdine.
Avots: EH II, 299