Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'dīrāt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'dīrāt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (13)
atdīrāt
atdīrāt
atdìrât, tr., die Haut abstreifen, abschinden: tas atdarīja zirgiem lūpas Etn. IV, 53. [jē̦ru kāva; līdz pusīti atdīrāja BW. 35634.]
Avots: ME I, 154
Avots: ME I, 154
dīrāt
dīrāt
dīrāt
[dìrât, dìŗât Neuenb.], dîŗât 2 Kand., [Līn.], -āju, tr., abhäuten, schinden (eig. u. fig.); dìrātājs, der Abdecker, Schinder: viņš bija ļaužu dīrātājs un sūcējs Aps. Zu li. dir̃ti "schinden, reissen", slav. dero, "reisse", aksl. раздирати "zerreissen", gr. δέρω "schinde", [got. distairan "zerreissen", ai. dṛņāti "spaltet", alb. dje± "vernichte", arm. te±em "schinde" u. a., s. Meillet MSL. VIII, 165, Walde Wrtb. 2 229 unter derbiōsus, Reichelt KZ. XXXIX, 21 u. 31 f., Trautmann Wrtb. 52 u. a.].
Avots: ME I, 478
Avots: ME I, 478
izdīrāt
izdìrât, tr., herausschinden: izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54.
Avots: ME I, 728
Avots: ME I, 728
nodīrāt
nùodìŗât, ‡
2) n. lielu ce̦nu Dunika, einen hohen Preis erpressen;
‡
3) nuodīrât, grimmig abprügeln
(aus einer Handschrift).
Avots: EH II, 40
2) n. lielu ce̦nu Dunika, einen hohen Preis erpressen;
‡
3) nuodīrât, grimmig abprügeln
(aus einer Handschrift).
Avots: EH II, 40
nodīrāt
padīrāt
‡ padîŗât 2 Dunika, ein wenig abschinden: padīŗāts jē̦rs. saimnieks jē̦ru padīŗājis un atstājis.
Avots: EH II, 127
Avots: EH II, 127
pārdīrāt
‡ pãrdîrât 2 (ein Affektausdruck) Salis, gewaltsam entzweireissen: p. drēbi pušu.
Avots: EH XIII, 198
Avots: EH XIII, 198
sadīrāt
uzdīrāt
Šķirkļa skaidrojumā (11)
apalisks
apalisks oder apaļisks, rundlich, oval; Adv. apaliski od. apaļiski (hochle. opaliska in Marienburg RKr. XVII, 145), rund, rundum: ap galvu tai apaļiski apsiets lakats B. Vēstn. villaines vienu malu apaļiski apņēma ap ple̦ciem Etn. IV, 108; apaļiski slē̦gtā rindā BW. V, S. 199; apaliski apcirptiem matiem Jauns.; baru (die Schwade) appļaut apaļiski LP. VI, 126; apaļiski nuovilkta āda, ein heiler Balg St. ādu apaļiski nuodīrāt, nuovilkt ve̦se̦lu ādu, tuo nepārgriežuot, nuo galvas sākuot, tā p. p. zaķim, se̦skam Bers., Lub.;
2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.
Avots: ME I, 74
2) ohne störende Ecken und Kanten, frei, unbesorgt, unverheiratet:
kas kaitēja puisīšam apaļiski (apališki BW. 5271 Lösern; Var.: lustīgam) nedzīvuot.
Avots: ME I, 74
āzis
âzis (li. ožỹs "Ziegenbock", ožkà "Ziege", apr. wosse "Ziege", wosux "Bock"),
1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;
2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;
3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;
4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;
5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;
6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];
7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;
8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;
9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]
Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647
Avots: ME I, 246
1) der Ziegenbock; Demin.
âzẽ̦ns, âzĩtis, âzulē̦ns, âzlē̦ns A. XII, 92, verächtlich âželis LP. VII, 499. āžuos iet (von der Begattung der Ziegen), sich begatten. Sprw.: kas āzi cels par dārznieku "wer wird den Bock zum Gärtner machen". ve̦cam āzim stīvi ragi, von dem Eigensinn, von der Ungefügigkeit des Alters. palaižas kā āzis uz saviem ragiem, von der Überschätzung eigener Kraft. savilkušies kā izpe̦ldē̦ti āži, nach einem unangenehmen, niederdrückenden Erlebnis. āzi od. āžus dīrāt, kaut, plēst, āžu ādas spīlēt, n. U. auch āžus durt, ar āžu ādām braukt, euphem. für vomieren, erbrechen. taisns kā āžu rags (scherzhaft). āža od. āžu rags, Bockshorn, auch ein beliebtes Blaseinstrument. grē̦ku āzis, der Sündenbock;
2) ein schlechtes Pferd:
manis dēļ, Annēnieši, savus āžus nejūdziet BW. 10259. vai bij zirgs vai nebija, vai baltais āžulē̦ns BW. 14378;
3) âzĩtis der Holz - Sägebock der Säger
JR. IV, 87; das Gestell unter einem Rahmen: uz āzīšiem rāmis Stari II, 165;
4) der Eisbock, Eisbrecher im Flusse;
āži nach Spr. auch ein Holzwehr im Fluss;
5) âži, âzīši, die Dachreiter, die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches, auch die unterste abgestützte Reihe der Strohbündel des Strohdaches, sonst
vistiņas;
6) Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln
A. XI, 84; nach Etn. IV, 145 ist āzis auch eine Vorrichtung an Fischerböten, auf die man beim Fischen die Netzstricke windet; [nach U. auch Schliesshaken, Klinkhaken];
7) âžu od. âža luoki, Dreizack, Salzbinse (Triglochin L.)
RKr. II, 79, Juncus n. Konv. 2 647;
8) kļava azītis = kļava auglis PS.,;
9) pē̦rkuoņa āzis od. dievāzis, ķikuts, Bekassine, (Ascalopax gallinago L.)
RKr. VIII, 97, n. Aps. dieva-āzis, der Storch A. XVI, 884. [Zu ksl. azno "Fell", ai. ajá-ḥ "Bock", ajā "Ziege", phl. azag "Ziege", air. ag allad "wilder Bock", s. Zubatý AfslPh. XVI, 396, Fick Wrtb. I 4, 2, Leumann Wrtb. 10, Berneker Wrtb. 35 f., Trautmann Wrtb. 22.]
Kļūdu labojums:
7): Konv. 2 647 = Konv. 1 647
Avots: ME I, 246
cīlāt
[cīlāt Lng. "öfters aufheben"; zu cilt mit ī wie in dīrāt, li. kylė´ti, slav. - minati u. a.]
Avots: ME I, 391
Avots: ME I, 391
izzarnot
‡ izzar̂nuôt, ausweiden: suns bija nuodīrāts, izzarnuots Pēt. Av. III, pielik., S. 59.
Avots: EH I, 497
Avots: EH I, 497
kārta
kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),
1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,
a) Jahresring im Baumstamme;
b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";
2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;
3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;
4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 1 und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]
Avots: ME II, 200, 201
1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,
a) Jahresring im Baumstamme;
b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";
2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;
3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;
4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 1 und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]
Avots: ME II, 200, 201
piebaldzēni
piẽbaldzẽ̦ni, die Leute von Pebalg (Piẽbalˆga): piebaldzē̦ni āžu dīrātāji (eine Redensart).
Avots: ME III, 237
Avots: ME III, 237
puse
puse,
1): padalīja (scil.: rudzus) uz divēju pušu Pas. IX, 460. ve̦lns ... pārplīsa pa pusei V, 292. lauza maizes kukuli pa pusei Liepna. līdz pusēm Salis n. FBR. XV, 72. pusītēm ... luocītu (scil.: kre̦klus) BW. 7390;
2): ielīdīsim tupesī katrs tev pusē (zur Seite)
Janš. Mežv. ļ. I, 49. gaļas p. Frauenb., die innere Seite eines Fells (nuodīrātai ādai ir divas puses: gaļas p. un spalvas p.). uotra p. (Nachgeburt, Mutterkuchen) - auch AP., Iw., Orellen, Sonnaxt. dienas p. AP., der Süden. ziemas p. AP., der Norden; es gan grìežu uz savu pusi, ich gebe mir die Schuld Kalz. n. BielU.;
3): nu, kas ir pa pusēm? AP., nun, was gibt es Neues?
Avots: EH II, 331
1): padalīja (scil.: rudzus) uz divēju pušu Pas. IX, 460. ve̦lns ... pārplīsa pa pusei V, 292. lauza maizes kukuli pa pusei Liepna. līdz pusēm Salis n. FBR. XV, 72. pusītēm ... luocītu (scil.: kre̦klus) BW. 7390;
2): ielīdīsim tupesī katrs tev pusē (zur Seite)
Janš. Mežv. ļ. I, 49. gaļas p. Frauenb., die innere Seite eines Fells (nuodīrātai ādai ir divas puses: gaļas p. un spalvas p.). uotra p. (Nachgeburt, Mutterkuchen) - auch AP., Iw., Orellen, Sonnaxt. dienas p. AP., der Süden. ziemas p. AP., der Norden; es gan grìežu uz savu pusi, ich gebe mir die Schuld Kalz. n. BielU.;
3): nu, kas ir pa pusēm? AP., nun, was gibt es Neues?
Avots: EH II, 331
sleja
sleja, slejs, auch sleija ("Ackergewende" L.), sleijs geschr.,
1) der Strich, die Linie, ein gerader Streifen
U., ein Längsstreifen Bielenstein Holzb. 684: ādas sleja, ein Streifen Leder, aus der ganzen Haut geschnitten U. saimniekam brīv izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54. pastalu sleja (Autz n. U.) od. slejs (N.-Sessau n. U., Grünh.), ein Streifen Leder in Breite der Pasteln: puisis mērījis ķēvei sānus, cik pastalu sleju tur iznākšuot LP. VI, 424. kas pirmais vārdu teiks, tam trīs slejus nuo muguras nuovilks 383. griezi, kur gribi, tādas skrandu slejas vien! V, 187. zaļām slejām apšūtā uzvalkā Janš. rudzu sleja, ein Strich im Roggenfelde U. laba sleja zemes, ein uter Strich (Strecke) Landes U. drusku augstāk sākas vīksnu un guobu sleja Konv 2 2716. krusas sleja pārgāja pār dārzu, ein Strich Hagel ging über den Garten U. - rakstu sleja, eine Zeile U.; ein Absatz in der Schrift Wid. laikraksta slejas, die Spalten in der Zeitung;
2) das Wagengeleise
St., Bergm. n. U.;
3) Plur. slejas U. (geschr.: sleijas), Karls., Selsau, Selb., sleji (li. šlejai Tiž. I, 119) N.-Kurland, Mar., Vīt., das Pferdegeschirr (Hinter-geschirr, die Sielen): melnis . . . saplēsa . . . se̦dulku un slejas Latv. pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru . . , misiņa vaši Kaudz. M. 32. zirgam gruožus aiz slejām sabāzis Duomas II, 30. zīda gruoži, ze̦lta sleji BW. 29640. sakas, sleji, dze̦nauškas A. XI, 171;
4) slejs, der Wuchs,
"cilvē̦ka garums, sevišķi muguras daļa" Sessw:: tam garš slejs Vīt. viņš nuogāzās ar visu sleju id. slātavieši ir pēc sava stāva jeb sleja visur pazīstami Kaudz. M. 30. dē̦ls... divas reizes klāja gar sleju ve̦lnam ar spriguli LP. VI, 393. Juris . . , dabūja vēl pāris labu šļācienu pa visu sleju Vīt. 80;
5) sleja, die Schicht
Wid. In den Bedd. 1-2 und 4-5 wahrscheinlich (vgl. Leskien Abl. 286 und Trautmann Wrtb. 309) zu slìet (zur Bed. 5 vgl. speziell slav. slojь "Schicht"); urspr. etwa "etwas streifenartig Angelehntes, Hingesunkenes". slejas 3, das von Leskien Nom. 315 gleichfails zu slìet gestellt wird, ist nebst li. šlajai dass. wohl entlehnt, vgl. r. шлея, poln. szleja u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 307.
Avots: ME III, 924, 925
1) der Strich, die Linie, ein gerader Streifen
U., ein Längsstreifen Bielenstein Holzb. 684: ādas sleja, ein Streifen Leder, aus der ganzen Haut geschnitten U. saimniekam brīv izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54. pastalu sleja (Autz n. U.) od. slejs (N.-Sessau n. U., Grünh.), ein Streifen Leder in Breite der Pasteln: puisis mērījis ķēvei sānus, cik pastalu sleju tur iznākšuot LP. VI, 424. kas pirmais vārdu teiks, tam trīs slejus nuo muguras nuovilks 383. griezi, kur gribi, tādas skrandu slejas vien! V, 187. zaļām slejām apšūtā uzvalkā Janš. rudzu sleja, ein Strich im Roggenfelde U. laba sleja zemes, ein uter Strich (Strecke) Landes U. drusku augstāk sākas vīksnu un guobu sleja Konv 2 2716. krusas sleja pārgāja pār dārzu, ein Strich Hagel ging über den Garten U. - rakstu sleja, eine Zeile U.; ein Absatz in der Schrift Wid. laikraksta slejas, die Spalten in der Zeitung;
2) das Wagengeleise
St., Bergm. n. U.;
3) Plur. slejas U. (geschr.: sleijas), Karls., Selsau, Selb., sleji (li. šlejai Tiž. I, 119) N.-Kurland, Mar., Vīt., das Pferdegeschirr (Hinter-geschirr, die Sielen): melnis . . . saplēsa . . . se̦dulku un slejas Latv. pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru . . , misiņa vaši Kaudz. M. 32. zirgam gruožus aiz slejām sabāzis Duomas II, 30. zīda gruoži, ze̦lta sleji BW. 29640. sakas, sleji, dze̦nauškas A. XI, 171;
4) slejs, der Wuchs,
"cilvē̦ka garums, sevišķi muguras daļa" Sessw:: tam garš slejs Vīt. viņš nuogāzās ar visu sleju id. slātavieši ir pēc sava stāva jeb sleja visur pazīstami Kaudz. M. 30. dē̦ls... divas reizes klāja gar sleju ve̦lnam ar spriguli LP. VI, 393. Juris . . , dabūja vēl pāris labu šļācienu pa visu sleju Vīt. 80;
5) sleja, die Schicht
Wid. In den Bedd. 1-2 und 4-5 wahrscheinlich (vgl. Leskien Abl. 286 und Trautmann Wrtb. 309) zu slìet (zur Bed. 5 vgl. speziell slav. slojь "Schicht"); urspr. etwa "etwas streifenartig Angelehntes, Hingesunkenes". slejas 3, das von Leskien Nom. 315 gleichfails zu slìet gestellt wird, ist nebst li. šlajai dass. wohl entlehnt, vgl. r. шлея, poln. szleja u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 307.
Avots: ME III, 924, 925
sūkt
sùkt (li. suñkti "absickern lassen"), sùcu,
1) saugen (von Blutegeln, nicht von Säugetieren
U.), nutschen St.: sūc kâ uods RKr. VI, sak. v. 557. sūcamais snuķis Konv. 2 719. palika uzticīgi mucai un sūca, kuo spē̦dami Apskats 1905, S. 311. nuo manis tik grib sūkt uz parādu MWM. VII, 801. kukaiņa sūcamais stiebriņš SDB. VIII, 46. pīpi sūkdams Saul. III, 98 (ähnlich Alm. Kaisl. varā 131). nuo tava vaiga sūcu... sirdī cerību Rainis Göˉtes dzeja 43; 2? durchseihen St., Bergm. n. U. Refl. -tiês, (durch)sickern, sich sezernieren (wie Molken von der Milch) U. - Subst. sùcẽjs, wer aussaugt LP. II, 44 (von der Bremse): rijnieciņš ve̦lna bē̦rns, manu sviedru sūcējiņš BW. 31594. ļaužu dīrātājs un sūcējs Aps. VI, 13. aitu asins sūcējs, melophagus ovinus; lietus asins sūcējs, haematopota pluvialis L.; zirgu asins sūcēja, hippobosca equina L. sùkt 1 vielleicht (wenn urspr. prs. *sucu [vgl. sucinât], prt. sùcu, inf. sùkt) zu an. sog "das Saugen", ahd. sūgan "saugen", lat. sūcus, mhd. soc (gen, soges) oder souc (gen. souges) "Saft" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 11, 469, Fick Wrtb. III 4 443, Boisacq Dict. 999. Dagegen sùkt 2 (= li. suñkti) nebst li. sunkà "Saft" vielleicht wenn ursprünglich: beschwerend ausdrücken - zu li. sunkùs "schwer" (s. le. sunk); anders Walde 1. c. 473 und Trautmann Wrtb. 257.
Avots: ME III, 1132
1) saugen (von Blutegeln, nicht von Säugetieren
U.), nutschen St.: sūc kâ uods RKr. VI, sak. v. 557. sūcamais snuķis Konv. 2 719. palika uzticīgi mucai un sūca, kuo spē̦dami Apskats 1905, S. 311. nuo manis tik grib sūkt uz parādu MWM. VII, 801. kukaiņa sūcamais stiebriņš SDB. VIII, 46. pīpi sūkdams Saul. III, 98 (ähnlich Alm. Kaisl. varā 131). nuo tava vaiga sūcu... sirdī cerību Rainis Göˉtes dzeja 43; 2? durchseihen St., Bergm. n. U. Refl. -tiês, (durch)sickern, sich sezernieren (wie Molken von der Milch) U. - Subst. sùcẽjs, wer aussaugt LP. II, 44 (von der Bremse): rijnieciņš ve̦lna bē̦rns, manu sviedru sūcējiņš BW. 31594. ļaužu dīrātājs un sūcējs Aps. VI, 13. aitu asins sūcējs, melophagus ovinus; lietus asins sūcējs, haematopota pluvialis L.; zirgu asins sūcēja, hippobosca equina L. sùkt 1 vielleicht (wenn urspr. prs. *sucu [vgl. sucinât], prt. sùcu, inf. sùkt) zu an. sog "das Saugen", ahd. sūgan "saugen", lat. sūcus, mhd. soc (gen, soges) oder souc (gen. souges) "Saft" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 11, 469, Fick Wrtb. III 4 443, Boisacq Dict. 999. Dagegen sùkt 2 (= li. suñkti) nebst li. sunkà "Saft" vielleicht wenn ursprünglich: beschwerend ausdrücken - zu li. sunkùs "schwer" (s. le. sunk); anders Walde 1. c. 473 und Trautmann Wrtb. 257.
Avots: ME III, 1132
tauks
tàuks (li. táukas "Fettstückchen", s. Būga Ksn. I, 223, apr. taukis "Schmalz", serb. tûk "pinguedo", čech. tuk "Fett"), fett, feist: tauka mute, sūdaiņi ragi (von einer unreinlichen Wirtin) U. taukus zirgus baruosim BW. 11478. lai aug mieži kupli, tauki 32817, 1. taukie tīrumiņi 28245, 3 var. jūsu sejas ir taukas Vēr. II, 843. taukas pļavas Zeif. II, 152. neteic tauku nedīrātu! JlgRKr. II, sak. v. 595. juo taukāks, juo labāks RKr. VI, sak. v. 890. taukā sajēmies V Mos. 32, 15, fett geworden. Plur. tàuki, das Fett, der Talg: pārduot taukus, pirkt pavalgu RKr. VI, sak. v. 891. tauki pe̦ld pa virsu Br. sak. v. 1253. ūdens nevar taukiem virsū tikt JIgRKr. II, sak. v. 622. iet kâ pa taukiem (geht wie gehext, ganz glatt) Etn. II, 62 u. a. dzīvuo kâ zutis pa taukiem Jauna raža IV, 76. krietni taukuos iedzīvuoties Skalbe Kâ es . . . 23. alkstuošu ne pēc zemes taukiem Vēr. II, 99. zemes tauki (li. žẽmės taukai bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187), Gichtschwamm U., Etn. II, 11, phallus impudicus Frauenb., RKr. II, 75. tauku de̦sa, die Schlange Br. 411. tauku saknes U., symphytum officinale. tauku zâle(s) Mag. IV, 2, 74, U., RKr. II, 75, das Fettkraut, pinguicula vulgaris. Nebst tukt, tukls, tūkt, tūks, ae. ƥéoh "dicker Oberteil des Schenkels", ir. tón "podex" zur Wurzel von slav. tyti "fett werden", serb. tôv "Fettigkeit", ai. tūya-ḥ "kräftig, stark", tavas- "stark", av. tavaiti "vermag", li. túlas "mancher", apr. tūlan "viel", gr. τύλη "Polster", li. tumė´ti "dick werden", le. tumîgs "dick, fleischig", lat. tumēre "geschwollen sein", an. ƥumall "Daumen", ai. túmra-ḥ "feist", kymr. twf "Stärke" u. a., s. Trautmann Wrtb. 314 f., Walde Wrtb 2 797 f., Boisacq Dict. 945 f.
Avots: ME IV, 136, 137
Avots: ME IV, 136, 137
vērsis
vḕrsis (li. ver̃šis "Ochs (bei Szyrwid unter byk, Būga Aist. Stud. 147 u. a.]; Kalb"),
1) Demin. verächtl. vẽršelis Pas. VI, 332, Frauenb., Stenden, vēr selis (li. veršelis Miežinis) Pas. VI, 333, der Ochs, der Stier:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas dīrāt RKr. VI, 981. neba vērši vienā dienā nuobadās! 982. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. vērsis gāja baurē̦dams BW. 29052. vēršuos iet (skriet Spr.), vom Rindern der Kuh gesagt U.;
2) dieva vērsis, der Bock-, Holzkäfer (cerambix)
Wid.; ūdens vērsis, die Rohrdommel (ardea stellaris) U. (unter ūdens);
3) verächtl. Bezeichnung für einen eigensinnigen Menschen
Frauenb.; pliena vērsis, Schimpfwort: maz ticams, ka šis pliena vērsis būs nuoturams uz kājām Kaudz. Izjurieši 113;
4) in genitivischen Verbindungen:
vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) L., U.; vēršu piens,
a) vērša p. Fehgen, Lös., N.-Peb., Wessen, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch (Molken) bildet
U.;
b) die Milch, welche die Kuh gleich nach dem Kalben gibt
Infl, n. U., Bers., Golg., Saikava, Sessw. Zu apr. werstian "Kalb", ai. vṛṣ̌a-ḥ "Stier", vṛṣ̌an-, av. varǝšna- "männlich", lat. verrēs "Eber", ai. varšati "regnet", gr. ἔρση; "Tau" u. a. s., Legerlotz KZ. VIII, 50 ff., Boisacq Dict. 284, Walde Vrgl. Wrtb. I, 269.
Avots: ME IV, 565
1) Demin. verächtl. vẽršelis Pas. VI, 332, Frauenb., Stenden, vēr selis (li. veršelis Miežinis) Pas. VI, 333, der Ochs, der Stier:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas dīrāt RKr. VI, 981. neba vērši vienā dienā nuobadās! 982. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. vērsis gāja baurē̦dams BW. 29052. vēršuos iet (skriet Spr.), vom Rindern der Kuh gesagt U.;
2) dieva vērsis, der Bock-, Holzkäfer (cerambix)
Wid.; ūdens vērsis, die Rohrdommel (ardea stellaris) U. (unter ūdens);
3) verächtl. Bezeichnung für einen eigensinnigen Menschen
Frauenb.; pliena vērsis, Schimpfwort: maz ticams, ka šis pliena vērsis būs nuoturams uz kājām Kaudz. Izjurieši 113;
4) in genitivischen Verbindungen:
vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) L., U.; vēršu piens,
a) vērša p. Fehgen, Lös., N.-Peb., Wessen, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch (Molken) bildet
U.;
b) die Milch, welche die Kuh gleich nach dem Kalben gibt
Infl, n. U., Bers., Golg., Saikava, Sessw. Zu apr. werstian "Kalb", ai. vṛṣ̌a-ḥ "Stier", vṛṣ̌an-, av. varǝšna- "männlich", lat. verrēs "Eber", ai. varšati "regnet", gr. ἔρση; "Tau" u. a. s., Legerlotz KZ. VIII, 50 ff., Boisacq Dict. 284, Walde Vrgl. Wrtb. I, 269.
Avots: ME IV, 565