dūšotdūšuôt, bekümmert sein, überlegen [?]: sūruojām. dūšuojām, kur ņemsim draņķu baļvu BW. 20209. 1. [Vgl. li. dūsė´ti "aufseufzen ".]Avots: ME I, 530
dūšoties‡ dũšuôtiês,1) Mut fassen (imperfektiv): viņš dūšuojas, dūšuojas, bet nevar sadūšuoties;2) "?": visu varēs viegli atrisināt tādā ceļā, kâ Bē̦rtulis par tuo dūšuojās R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 120.Avots: EH I, 349
iedūšotìedũšuôt, = iedūšināt: mūs tas tikaiiedūšuo Valdis. Refl. - tiês,1) sich einen Rausch anlegen;2) Mut fassen.Avots: ME II, 11