Paplašinātā meklēšana

‡ àizdûcît C., voll-, zutreten, -trampeln: tik stipri kājām dūcīdams, tu aizdūcīsi vēžu alu, ka vēži netiks ārā C.

Avots: EH I, 21

‡ apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79

I dūcît, fact., tönen, brausen machen, spielen: kuo šis nu varē̦tu dūcīt Vēr. II, 903.

Avots: ME I, 523

II dûcît,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 122, Rosenbeck:
maizes kvāšņa priecājās, atve̦d jaunu dūcītāju BW. 25601;

2): viens puisē̦ns dūcīja uotru Golg.; Part. praes. pass. dūkāmais, eine Art Kohlstampfe
Bers.; ‡

3) treten, stampfen
(mit û ) C.: stipri kājām dūcīdams.

Avots: EH I, 345

II dûcît [C.], -ūku od. [Schujen] -ūcu, -ūcīju, tr.,

1) kneten, knutschen
[vgl. tūcīt]: maizi Nötkensh., Krem. und Etn. IV, 49. [mazgājamuo veļu dūka ūdenī Bers.];

2) rütteln, schütteln, stossen (bes. ein kleines Kind):
kuo tu dūki nabaga bē̦rnu tik stipri Bers. šis auklēja, tas auklēja, visi auklēja dūcīdami BW. 1578. [rati dūka sliktā ceļā Bers.] melnītis nene̦s viegli, bet stipri dūka Etn. III, 162.

Avots: ME I, 523

dūcîtiês,

2): puisē̦ni pa tumsu kaktā dûcījās ("= mīcījās, plesās") Golg. - 2. sg. imper. dūcies! hüpfe! Kalz. Gehört zu dûcît II.

Avots: EH I, 345, 346

[dūcîtiês,

1) "?": trīs nuokāpa, trīs uzkāpa, trīs virsū dūcījās BW. 34778, 1 var.;

2) "mīcīties, mīņāties, tūļāties" Schujen; dûcîtiês"kratīties" Bers.; "spaidīties, grūstīties" Meiran; "mīņāties pa dubļiem vai māliem, kur grūti kājas ārā dabūt; arī maizi mīcuot vai caur ļaužu pūli spiežuoties jādûcās" Schujen, Daiben; viens pa purvu iet dūcīdamies, dūkās Mar., Oppek.; nuo prieka dūkās, hüpft
Odsen.]

Avots: ME I, 523

‡ dũcītis Orellen, ein ziemlich kleiner Hecht.

Avots: EH I, 345

[ìedûcît,

1) ied. maizi, den Brotteig knetend einrühren;

2) mehrfach pressend (etwas in einen weichern Stoff) hineindrücken
Schujen, Bers.]

Avots: ME II, 11

izdûcît, durchrütteln: izd. ratuos Berz.; izd. uotru ar dūrēm Arrasch, einen andern ardentlich mit Fäusten puffen; izd. paceres N. - Peb., die paceres durchstochern (um Fische oder Krebse hinaustreiben).]

Avots: ME I, 730

[nùodūcît, abstossen, abreiben: meižiem akuotus Bers.]

Avots: ME II, 778

[padūcît, ein wenig dûcît: viens uotru padūcīja (ar dūri pagrūda) Arrasch. p. (stopfen) sienu maisā ciešāki N.-Peb.]

Avots: ME III, 19, 20

‡ pārdūcît PV., = pãrmazgât 2.

Avots: EH XIII, 198

sadūcît, tr.,

1) zusammenstopfen, fest verstopfen, feststampfen:
viņš vilnu sadūcīja maisā Schujen. sadūcīt iemē̦rktuo, uzplūdušuo veļu atpakaļ Kosenhof. sadūcīt (sastampāt) kāpuostus Bers. pēc lietus nevar luopus laist pļavā: sadûcîs (= samĩs, werden zertreten, zerstampfen) visu pļavu N.Peb.;

2) tüchtig mit Fäusten bearbeiten:
Pēteris Jāni krietni sadūcīja Schujen, Golg.;

3) durchrütteln:
darba ratuos mani tâ sadūcīja (sakratīja), ka vai visas iekšas atsitās Bers.

Avots: ME III, 618

uzdūcît,

1) rüttelnd, stossend aufwecken:
uzdūcīt uotru nuo miega;

2) kneten
(perfektiv): maizi, mīklu Schujen.

Avots: ME IV, 327

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

V dũcis: auch Grenzhof n. FBR. XII, 23, Puhren n. FBR. XIV, 46, AP., Orellen, Ramkau, Salis, Seyershof, Siuxt, (mit ù ² ) Mahlup; Demin. dūcītis, das Streichholz zum Schärfen der Sense.

Avots: EH I, 345

[dūkâtiês "anstossen" (intr.): bē̦rns strauji šūpuodamies dūkājas (= piesitas šūpulim) od. dūkās (vgl. dūcīties) Kalz.]

Avots: ME I, 525