dūrējs
dũrẽjs,
1): der Schlächter
Sonnaxt;
2): pret auss dūrēju ... zâles Janš. Bandavā I, 57.
Avots: EH I, 348
1): der Schlächter
Sonnaxt;
2): pret auss dūrēju ... zâles Janš. Bandavā I, 57.
Avots: EH I, 348
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'dūrējs' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'dūrējs' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)
dūrējs
dũrẽjs,
1) der Stecher. z. B. der Wunderarzt, der stechend die Feifel kuriert:
vīveļu dūrējs;
2) [dũrãjs C., dũrãji PS.], Seitenstiche:
dūrējs (selten dūrēja) duŗ. [man tāds dūrējs krūtīs U.]; dūrēja vārdi. die die Seitenstiche heilenden Zauberworte. ievu mizas e̦suot derīgas pret dūrējiem Etn. IV, 118;
3) neuerdings zur Bezeichnung von stechenden Insekten:
aveņu dūrējs, anthonomus rubi; ziedu dūrējs, anthonomus pomorum u. a.
Avots: ME I, 529
1) der Stecher. z. B. der Wunderarzt, der stechend die Feifel kuriert:
vīveļu dūrējs;
2) [dũrãjs C., dũrãji PS.], Seitenstiche:
dūrējs (selten dūrēja) duŗ. [man tāds dūrējs krūtīs U.]; dūrēja vārdi. die die Seitenstiche heilenden Zauberworte. ievu mizas e̦suot derīgas pret dūrējiem Etn. IV, 118;
3) neuerdings zur Bezeichnung von stechenden Insekten:
aveņu dūrējs, anthonomus rubi; ziedu dūrējs, anthonomus pomorum u. a.
Avots: ME I, 529
Šķirkļa skaidrojumā (2)
durt
dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,
1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;
2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;
3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;
4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,
1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];
2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];
3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);
4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;
[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].
Kļūdu labojums:
13987 = 13984
Avots: ME I, 520
1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;
2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;
3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;
4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,
1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];
2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];
3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);
4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;
[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].
Kļūdu labojums:
13987 = 13984
Avots: ME I, 520
padurt
padurt [(li. padùrti),
1) erstechen
Für. I, unter durt;
2) ausstechen:
p. auguoni Lis., N.-Peb. padurt (= izdurt) maisam caurumu Warkl.;
3) aufstecken:
sìenu padurt sakumuos un celt augšā Warkl.;
4) öfters und ungleichmässig stechen
Bauske]: dūrējs duŗ (durdams), lai trīs pē̦rkuoni tuo saspeŗ, dūrējs duŗ durdams, lai deviņi pē̦rkuoni tuo saspeŗ dūrējs duŗ pa˙durdams, lai trejdeviņi pē̦rkuoni tuo saspeŗ Tr. IV, 95. Refl. -tiês, sich auf etwas stossen: [jau māsiņa pasadūra uozuoliņa zariņā BW. 35157.] es iemetu asu dadzi..., lai ragana padūrās BW. 32472.
Avots: ME III, 19
1) erstechen
Für. I, unter durt;
2) ausstechen:
p. auguoni Lis., N.-Peb. padurt (= izdurt) maisam caurumu Warkl.;
3) aufstecken:
sìenu padurt sakumuos un celt augšā Warkl.;
4) öfters und ungleichmässig stechen
Bauske]: dūrējs duŗ (durdams), lai trīs pē̦rkuoni tuo saspeŗ, dūrējs duŗ durdams, lai deviņi pē̦rkuoni tuo saspeŗ dūrējs duŗ pa˙durdams, lai trejdeviņi pē̦rkuoni tuo saspeŗ Tr. IV, 95. Refl. -tiês, sich auf etwas stossen: [jau māsiņa pasadūra uozuoliņa zariņā BW. 35157.] es iemetu asu dadzi..., lai ragana padūrās BW. 32472.
Avots: ME III, 19