II dūsma,
1) der Ton, Klang, der Schall, Pfiff, das Brausen, der Lärm Elv.:
nuo ragu straujās dūsmas MWM. VII, 572.
dze̦n vēji skaņu dūsmu MWM. VIII, 177.
tāļu iegraudās kâ apakšzemes dūsma A. XV, 195.
kuļamās mašīnas gaudīgā dūsma Vēr. II, 644.
zvana dūsma plūda Duomas I, 377.
krāces dūsma Apsk. I, 439.
tur dūca dūsma Rainis Tie kas neaizmirst 88;
2) das Gedränge, Gewühl: man pašam tiek par traku iekš šīs dūsmas Rainis.
milzums dūmekļu caur miglas dūsmu bāl MWM. VII, 56.
[Wenn die Schreibung mit -s- überhaupt richtig ist (vgl. dūzma und dūzme). wohl mit s aus zs und wenigstens in der Bed. 1 zu dūžuot. dūzuot und dūzenēt resp. (wenigstens in der Bed. 2) zu duzt.]Avots: ME I,
530