Paplašinātā meklēšana

daĩņa [Autz], das Volkslied, das Lied: es nenāku ar skaņu daiņu Asp. Zu li. [dainė˜ od.] dainà [acc. s. dàiną od. daĩną] "Vokslied; [Melodie" Jušk. 704; vgl. auch dainužėlė Niemi Nr. 1187 ( "Jammerlied"? ). Weitere Beziehungen sind unsicher. Am ehesten wohl nach Sommer Balt. 35 zu le. daiņuôt "kreischen, lustig sein" und li. dejà "Weheklage" (Wurzelbed. etwa: laut sein, schreien ); dagegen nach Solmsen PBrB. XXVII, 363 unter Voraussetzung einer älteren Bed. "Tanzlied" zu le. diet "tanzen" (s. dies) und anderen Formen, die auf eine Wurzelbed. "eilige Bewegung" hinweisen (ähnlich, zu diet, auch nach Prellwitz Wrtb. ² 116, Boisacq Dict. 189, Leskien Abl. 271, Trautmann Wrtb. 50, Wiedemann Prät. 30, Būga KZ. LI, 116, und auch Sommer l. c. bezieht auch diet), aber eine ältere Bed. "Tanzlied" scheint nicht nachweisbar zu sein. Noch anders Oliphant, s. Indog. Jahrb. I, 61 (zu ai. dhēnā, av. daēnā), W. Meyer KZ. XXVIII, 173 (zu rum. doină "Volkslied"; dakisch?), v. Patrubány IF. XXXII, 327 und de Saussure Mémoire 38].

Avots: ME I, 432

I daĩņa (li. dainia Tiž. I, 143): cīruļi tilina savas ... daiņas Janš. Dzimtene I ² , 219.

Avots: EH I, 303

‡ II daiņa (?), comm., ein unruhiger, unbandiger Mensch PV.: daiņājas kâ d., lai tik varē̦tu kur aizliebt.

Avots: EH I, 303

‡ *III daiņa, in der Verblnd. savā daiņā, für sich hin, in sich zurückgezogen (savā nuodabā) Memelshof: viņš savā daiņā ē̦d.

Avots: EH I, 303

baluodains, [bläulich wie eine Taube] baluodaiņa vadmala RKr. XVII, 29.

Avots: ME I, 259

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

bā`rdaînis, bā`rzdainis, der Bärtige: saimnieks, resnīgs bārdainis R. Sk. I, 80. māte mani, meitenīti, duod ve̦cam bārdaiņam BW. 27004, 2.

Avots: ME I, 273

bā`rzdaînîs (unter bā`rdaînis): ve̦cajam bārzdaiņam BW. 15581, 5.

Avots: EH I, 210

‡ cìmdaîns = cimduots: cimdaiņa ruoka Janš. Dzimtene V, 172.

Avots: EH I, 271

ļurzât, -ãju, langsam, plump gehen N.-Bartau: lācis cēlās un rūkdams ļurzāja pie sarkanā bārzdaiņa LP. VI, 171. [Refl. -tiês "sich herumtreiben" Warkl.]

Avots: ME II, 545

‡ nuoliņš "?": aiz nuoliņa suņi rēja Latvju tautas daiņas V, № 2073, 1 var.

Avots: EH II, 63

‡ pasklandains,

1) "?": ceļš, kas kādai pasklandaiņai vietai gaŗām iet Kurzemes ceļu likumi (1802), S. 19;

2) "sasalis un izbraukts" Zabeln: p. ceļš;

3) "ein wenig glatt"
Matk.: p. ceļš. Wohl zu sklanda II und ‡ pasklañduôts.

Avots: EH XIII, 173

sîkziêdaîns, mit kleinen Blüten versehen: sīkziedaiņajam peļu zirnim Druva III, 733.

Avots: ME III, 854

III tilinât, trillern (von der Lerche); auf der Hirtenflote spielen Wid., Schrunden; in hohem Diskant singen, sprechen: cīruļi tilina savas ... daiņas gaisā Janš. Dzimtene ² I, 219. dzirdama bija tikai cīruļa tilināšana gaisā Bārenīte 92. sīkie putni svilpdami, čivinādami un tilinādami Mežv. ļ. II, 527. "tâ jau ir", mēdza viņa dažreiz ... tilināt tievi un gaŗi Bārenīte 65.

Avots: ME IV, 187, 188

trūdaîns, Fäulnis enthaltend, verfault; Humus enthaltend: ja zeme ir bez akmiņiem un trūdaiņa Mzv. m. 34.

Avots: ME IV, 250

valuôdaîns, gesprächig: izliecies labi laipna, valuodaiņa! LP. II, 71. valuôdĩba, die Gesprächigkeit: Trīnei nepiemita vairs agrākā jautrība un valuodība Lautb. Luomi 52.

Avots: ME IV, 462

vez, Präp., = uz, mit dem Gen. od. Akk. Instr.,

1) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, 'auf':
padziedāju vez nuovada ruobežām BW. 446 var, sēdi, Dēkle, vez akmeņa! 9267, 1. (vaiņadziņš) vez (Var.: virs) ūdeni griezās putu gabalā 13595, 6. es vācieti dancināšu vez sarkanu stieģelīti 31874, 5. vistiņa ķērkstēja vez rijas sliekšņa VL.;

2) bedeutend die Richtung einer Handlung nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen"
u. ähnl.: mauc ... vez acēm ... ce̦purīti! RKr. XVI, 73. liec . . . (sc.: gredzeniņu) vez (Var.: uz) akmeni! BW. 6256, es izvedu dēla māti vez sklidaiņa ezeriņa RKr. XVI, 226;

3) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, fragen" u. ähnl. und nach Ausdrücken psychischer Bestrebungen:
vez (Var.: uz) tevim rauguoties BW. 11018, 5 var. arājs brēca vez (Var.: uz) dieviņa 28136, 1. lai vez (Var.: uz) mani neraudāja 11671;

4) tā duod alu vez parāda (auf Rechnung ohne Bezahlung)
BW. 19993. 5. Le. Gr. §§ 581--2.

Avots: ME IV, 546

ziêdaîns,

1) blumig, voll Blüte
St., U., Sp., blütenreich: pie ziedaiņas (Var.: zieduošas) ābelītes BW. 29727 var. uzliku ziedaiņuo vaiņadziņu 33574. ziedainā zâlē Stari I, 301. eju pļavā ziedainā R. Kam. 146. zariem ziedaiņiem MWM. VI, 323. par ziedainu ezeriņu BW. 13611, 3;

2) bunt
U., Erlaa; bunt gestickt U.; "laukumains" Iw.: (telīte) ziedainām (Var.: zieduojām, zieduotām) kājiņām BW. 29028; 29029. bitīte... ziedainām kājiņām 18708. uzvilku... ziedainuo kre̦klu 13645, 3. ziedainu sagšu 33585. ziedaiņa mute, ein Gesicht mit Sommersprossen U.;

3) mit ziedi (s. zieds 9) versehen:
putra ir ziedaiņa, in der Grütze sind kleine Stücke saurer Milch U.

Avots: ME IV, 737, 738