Paplašinātā meklēšana

‡ de̦l˜ma Ruj., = de̦lms.

Avots: EH I, 315

bajārs (fem. bajāriene od. -ene auch bajāriete), der Reiche, Wohlhabende, Vornehme: Sprw. viņš dzīvuo kā bajārs. brāļi mani bajāriņi, es māsiņa nabadzīte BW. 3551. ja gribiet dižu pūru, tad ņe̦mat bajāreni BW. 4944. kungi manus bāleliņus sauca lielus bajāriņus BW. 31326. kunga luopus ganīdama, tuop bajāra līgaviņa 29525. bagātnieces dēvēja par bajārietēm A. XX, 376. mutes bajārs; der Maulheld. Nebst li. bajõras "Edelmann" aus dem Slavischen, [s. P. Schmidt Etnogr. rakstu kr. II, 84 ff. mit Literaturangaben, Berneker Wrtb. I, 72 und Būga KSn. I, 168].

Avots: ME I, 252

duncens U., ein Lärmmacher, Händelmacher. Vielleicht identisch mit duncenis: vēlīgi man bāleliņi, ne tādi dunceņi (Var.: dusmaņi) kâ sveši ļaudis BW. 20910 [aus Zirau].

Avots: ME I, 515

kašķis,

1): auch AP., Behnen, C., Jürg., Lemb., Lems., Meselau, Nikrazen, Pankelhof, Pilten, Platohn, Pr., Schnehpeln, Schwitten, Selg., Smilten Sonnaxt. k. nuolupa Pas. VII, 22, iemetas kašķa pumpa BW. 23539;

2) "kaškis" ME. II, 171 zu ersetzen durch "kašķis";

4): ein Händelmacher
Segew.; k. ir tāds netikls cilvē̦ks, kas vienmē̦r grib urkši taisīt Salis; ein Aufdringlicher Dunika.

Avots: EH I, 592

I kaûss ² Demin. instr. s. kausīti BW. 19593 var.,

1): meta kāpuostuos cūkas kausu Siuxt. k. ir taisni pakaļā aiz ausīm Salis;

3): eine irdene Schüssel mit einem Henkel, die früher zum Schöpfen flüssiger Speisen benutzt wurde
Siuxt;

4): auch (ein Kochlöffel, Schöpflöffel)
AP., Ramkau, Seyershof, (Demin. kausiņš ) Wainsel n. FBR. XIV, 85, Liepna, Oknist, Schujen;

7): Demin. kausiņš,

a) "caurums dzirnu stīpā, kur iebāž milnu" Dunika;

b) "neliels kuociņš, kas nuostiprināts dzirnu ripas apakšējā daļā; uz tā balstās augšējā ripa" Warkl.; ‡

8) kausiņu pierē dabūt, einen Schlag (Hieb) vor die Stirn bekommen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

9) strīdes k., ein unnützer Händelmacher
Diet. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 192.

Avots: EH I, 595

I kaûss, [kàuss ² Mar. n. RKr. XVII, 104] (li. káušas [plur. káušai]),

1) der Schädel, die Hirnschale, gew. mit vor- angehendem Genit.
galvas; neziņas kauss, ein unnützer Händelmacher;

2) ein grösseres Gefäss, ein Trinkgefäss:
ēdiet gaļu, panākstiņi, ķeriet kausu dibinā; paša kausa dibinā varžu kauli saluocīti RKr. XVI, 181. tai laikme̦tā liek uz galda kukuli maizes, sviestu, sāli un kausu ar ūdeni LP. VII, 288. alus kauss. dzeŗait, brāļi, kausiem alu BW. 28806. dzer, bāliņ, ar kausiņu, man nevaid biķerīša BW. 19593. es dzirdēju dē̦la māti kausiem pienu mērījuot BW. 16421;

3) die Schale, der Napf, das Becken:
asiņu kausiņš, der Blutnapf zum Auffangen des Blutes beim Aderlassen Kaudz. M. tiesās nuošķiebušies svaru kausi Adam.;

4) der Kochlöffel, Löffel
LP. VI, 835, Etn. III, 26; auch - garmetis: nuoliek uz lāvu garmeti (kausu) ar ūdeni LP. VII, 288. kausiņu lietuo pirtīs gara uzmešanai A. IX, 2, 182;

5) kausiņš, eine kleine Schaufel zum Schöpfen trockener Dinge, z. B. der Asche
C., U.;

[6) kausiņš U., halbkugelförmiges Lager, in welchem Maschinenteile sich bewegen;]

7) ein Klötzhen mit einem Loche an dem oberen Mühlstein der alten Handmühle
(s. Bielenstein Holzb. 258]: ap virsējās dzirnavas augšmalu aplikta stīpa. pie stīpas piesiets klucītis ar caurumu, vai duobīti, vai ar ruobu stīpas pusē. šuo klucīti sauc par kausu Biel. kausiņš, ein Eisenstück im Mühlstein N. - Bartau, Lub., [Bielenstein Holzb. 259]: lai augšējuo dzirnavu nuo klusās varē̦tu drusciņ vai vairāk pacilāt, augšējās dzirnavas acs apakšā ielikta dzelzs šķienīte īkšķa platumā. škienītei nuo apakšpuses kausiņš Biel. [Eher wohl nebst li. kiáušė " Hirnschädel" und kiaũšis " Ei" zu ai. kōša-ḥ " Behälter" u. a. (s. Persson Beitr. 184 ff.,Būga KSn. I, 197 u. 250, Berneker Wrtb. I, 594), als zzu an. hauss " Hirnschädel" (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 27 u. a.); vgl. auch Thomsen Beröringer 184, Johansson IF. XIX, 129 f. und Būga Aist. Stud. 28.]

Avots: ME II, 178

ķe̦saklis Sessw., ķeseklis, die Kratzbürste, ein Händelmacher Neik.: kuo tu, ķe̦sakli, man padarīsi? Nerft. Zu ķestiês.

Avots: ME II, 370

ķe̦zãkls,

1) der Schmutz, der Auswurf;

2) der Tölpel Oknist; ein Händelmacher
Lind. Mag. XIII, 2, 45; [ķe̦zâkls Kl. "ein Skandalist; ein Schmierfink"].

Avots: ME II, 372

ķèzeklis,

1): auch (mit ê ² ) Segew.; ‡

2) ein Händelmacher
(mit ê ² ) Segew.

Avots: EH I, 701

ķibelniẽks Lautb., der Händelmacher: viņš satvēra ķibelnieku pir ruokas B. Vēstn.

Avots: ME II, 378

ķirnaklis, ein Händelmacher, jemand, der sich um Sachen kümmert, die ihn nicht angehen Mag. XIII, 2, 45.

Avots: ME II, 385

kruiklis, Händelmacher L., Plm. [Zu kruities.]

Avots: ME II, 285

muĩžniẽks, muĩžiniẽks, muĩženiẽks, Demin. verächtlich muĩžniẽķelis, der Gutsbesitzer, Edelmann; muĩžniẽce, die Gutsbesitzerin, Edelfrau: kad es jāju lielu lauku, šķiet man[i] lielu muižinieku BW. 29900, 1. nu bij balta kâ muižniece 13297, 7. Sprw.: nu brauc muižnieki, jetzt ist die Geburt eines Kindes zu erwarten. muižnieks brauc ar sešiem zirgiem, nabags iet ar diviem spieķiem; bet pie kapa panāk tuo.

Avots: ME II, 662

sabļaût,

1) tr., laut schreiend zusammenrufen, zusammenschreien:
sabļāva visas raganas LP. VII, 197;

2) intr., laut schreien; jem. anschreien, durchschelten
(cum dat.): Širme stipri sabļāva: "nu nuobučuo tē̦vam ruoku!" ta ta lielais (= lielskungs) viņam ,esuot sabļāvis! der Edelmann habe ihn gehorig durchgehunzt, ihn angefahren Mag. XIII, 3, 69. Refl. -tiês,

1) einander zubrüllend von sich Kunde geben:
guovis sabļāvās C.;

2) "sich verzanken, sarāties" MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen schreien:
bē̦rns tâ sabļāvies, ka pa˙visam aizsmacis.

Avots: ME III, 596

šķetere Karls.,

1) drall gesponnenes Garn
Lubn.; verwühltes, verknotetes Garn Ermes (in Bauske: šķeteris); eine in die Runde gewickelte Garndocke Freiziņ; auf die Garnwinde aufgewikkeltes Garn Lubn., Pilda, Wolmarshof: senāk kārtniecēm bijis vienā nedēļā jāsavērpj viena mārciņa smalku linu dziju un jāsatin šķeterēs Etn. III, 89;

2) ein leichtfertiges Frauenzimmer
Gr. - Buschh., Selb.: kuo šī kâ šķetere te dauzās visu dienu! Selb.; (comm.) ein Leichtsinniger, der nicht bei vollem Verstand ist: iet kâ šķetere Gr. - Buschh.;

3) eine Zänkerin
Mag. IV, 2, 142, Lärm-, Händelmacherin U., Bauske (hier gen. comm.), Lubn., Saikava (hier dazu auch ein Maskulinum šķeteris): ja būs laba māsīciņa, duošu savu vainadziņu; ja būs kāda šķeterīte, likšu pūra dibenī BW. 24569;

4) Beiname der Wildente im
VL.: rauduvīte šķeterīte dūņas jauca e̦zarā BW. 7524. In der Bed. I zu šķetêt I; in den Bedd. 3 - 4 (und wohl auch 2) wohl zu šķest.

Avots: ME IV, 29, 30

šķeternieks,

1): mit šķeternieki im Zitat ME. IV, 30 sind "Fladdergeister"
des deutschen Originals wiedergegeben; "wer beim Gehen die gerade Richtung nicht einhalten kann" Pankelhof; "draiskulīgs cilvē̦ks" Lubn; ‡

2) ein Zwirnender
Sessau: šis bē̦rns ir liels š. (will auch ohne Erlaubnis zwirnen); ‡

3) ein Händelmacher
(strīdnieks, ķibelnieks) Stender Deutsch-lett. Wrtb. ‡ Fem. šķeterniece,

1) = šķeternīca BW. 25226 var.;

2) "eine schnell Sprechende"
Heidenfeld;

3) "sieviete, kas ar puišiem jaucas" Lubn.;

4) = šķetere 3 (?): pate griežas un šķetējas kâ š. Janš. Mežv. ļ. I, 315.

Avots: EH II, 632

šķindelniẽks Wid., ein Schindelmacher.

Avots: ME IV, 41

šļakša Konv. ² 192, šļakšuķis ebenda, eine geringschätzige Bezeichnung für den polnischen Adel resp. Edelmann. Auf poln. szlachta betuhend.

Avots: ME IV, 62

‡ *talcene (od. *talcenis?), der Trödelmarkt (?): nuopirk[a] (sievu) Rīgā talcenē. VL. Vgl. r. толкучка dass.

Avots: EH II, 665

utene,

1) auch utenis, der Trodelmarkt: e̦suot pulksteni utenē pārdevis B. Vēst. stiepti... uz uteni kâ ve̦ci krāmi;

2) Plur. utenes, Läusekraut
Dr.

Avots: ME IV, 310

zeltnesis, zeltnesis,

1) ein grosser Herr
Manz., L.; ein Edelmann; ein Beamter: tādēļ tuop... muižnieki zeltneši saukti, kad tiem piede̦ras ze̦ltu nest Manz. Post. II, 19. par zeltnešiem latvieši senāk saukuši ierēdņus MWM. X, 643. iet viens tāds raibs un rankains... zeltnesis Janš. Dzimtene IV, 98. zeltnesīša (Var.: ze̦ltnesēja) līgaviņa BW. 6254;

2) der Ringfinger, Goldfinger
U., Celm., Dond., Frauenb.

Avots: ME IV, 706