diži
diži (unter dižs 3), sehr: d. pārsteigti Janš. Mežv. ļ. I, 192. d. man bij prieks, ka... Frauenb. viņai ne˙kuo d. netīk tās puķes ebenda; viel: d. ne˙kuo nuo pasaules nezinu Frauenb.
Avots: EH I, 324
Avots: EH I, 324
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'diži' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'diži' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (8)
dižin
dižin, zur Verstärkung eines Adjektivs: kruoga meita dižin daiļa BW. 12803. Vgl. dižans, dižins.
Avots: ME I, 475
Avots: ME I, 475
dižināt
dižināt
dižinât [li. dìdinti], fakt., gross machen, erheben, preisen, rühmen: māte mani mazināja, ciema puisi dižināja (Var.: tautas dižu dižināja) BW. 10229.
Avots: ME I, 475
Avots: ME I, 475
dižindriķis
dižins
dižins, dial. für diže̦ns, gross, herrlich: par tuo trešuo nuopirkuos sev dižinu arājiņu BW. 10290 var.
Avots: ME I, 475
Avots: ME I, 475
dižiņš
dižistaba
Šķirkļa skaidrojumā (21)
aprobežot
aprùobežuôt, tr.,
1) begrenzen:
gŗava apruobežuota rītuos, vakaruos dižiem mežiem LP. VII, 865;
2) beschränken:
tiesības, brīvību, patstāvību; apruobežuots putnu skaits.
Avots: ME I, 117
1) begrenzen:
gŗava apruobežuota rītuos, vakaruos dižiem mežiem LP. VII, 865;
2) beschränken:
tiesības, brīvību, patstāvību; apruobežuots putnu skaits.
Avots: ME I, 117
daražiņa
dižans
dižans, diže̦ns, dižins BW. 11717, gross, stattlich, ansehnlich, herrlich, erhaben: [dižans kuoks Glück I Mos. 3, 6, dižaniem tīrumiem Jes. 32, 12, dižaniem augļiem Jer. 11, 16]. būs kuplāka sedzenīte, diže̦nāka līgaviņa BW. 15050, 1. kam, māmiņa, mani mazu tik diže̦nu audzināji 7666. diže̦ns puisis 11717, tē̦va dē̦ls, kumeliņš 7131, vainadziņš 6125. dziesmiņ manu diže̦nuo 1016 (Var.: raže̦nuo); dižans bē̦rns, trautes Kind Jer. 31, 20. ļaudis apbrīnuoja viņas diže̦nuo skaistumu. Adv. dižani, dize̦ni, gewaltig, herrlich, schön, [sehr]: dižani staigāt BW. 5668, dižani dziedāt 845. Zur Steigerung eines Adjektivs: diže̦n(i) liels, labs, sehr gross, gut (sunīšam maizes devu dižan lielu gabaliņu 14306). diže̦n daiļu puķīti rāvu 9467. [diže̦n daudzi Latgal. 1922, I, 4 2.]
Avots: ME I, 474
Avots: ME I, 474
dižs
dižs (li. dìdis),
1) gross
(synonym mit liels und mit diesem promiscue gebraucht): diža (liela) slava, mazs tikums Ltd. 1024. diža (liela) meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama BW. 11713. dižs un liels mit einander verbunden: liela, diža istaba, pumpuruoti griesti RKr. 268;
2) vornehm, herrlich, edel:
dižu ļaužu bērniņš biju
3) zur Steigerung eines Verbs od. Adj., gewaltig, herrlich, sehr:
diži, meitas, dzīvuojiet BW. 14086, 2; diži piekust Etn.; kāzas diži svinēt BW. III, 1, 48; diži ve̦cuos laikuos, in uralten Zeiten. dižais ēdiens, das Mittagessen BW. III, 3, 870. [Nach Fick Wrtb. I 4, 454, Prellwitz Wrtb. 2 106, Brugmann Grdr. II 2, 1, 130, Solmsen IF. XIV, 433, Bezzenberger BB. XXVII, 161 zu an. teitr "froh", gr. δέαται "scheint", ai. dīdyati "scheint". Unsicher.]
Avots: ME I, 475
1) gross
(synonym mit liels und mit diesem promiscue gebraucht): diža (liela) slava, mazs tikums Ltd. 1024. diža (liela) meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama BW. 11713. dižs un liels mit einander verbunden: liela, diža istaba, pumpuruoti griesti RKr. 268;
2) vornehm, herrlich, edel:
dižu ļaužu bērniņš biju
3) zur Steigerung eines Verbs od. Adj., gewaltig, herrlich, sehr:
diži, meitas, dzīvuojiet BW. 14086, 2; diži piekust Etn.; kāzas diži svinēt BW. III, 1, 48; diži ve̦cuos laikuos, in uralten Zeiten. dižais ēdiens, das Mittagessen BW. III, 3, 870. [Nach Fick Wrtb. I 4, 454, Prellwitz Wrtb. 2 106, Brugmann Grdr. II 2, 1, 130, Solmsen IF. XIV, 433, Bezzenberger BB. XXVII, 161 zu an. teitr "froh", gr. δέαται "scheint", ai. dīdyati "scheint". Unsicher.]
Avots: ME I, 475
greti
grozīt
gruõzît, -u, -ĩju (li. grą̄žýti), freqn. von grìzs,
1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;
2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;
3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;
4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,
1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;
2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;
3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.
Avots: ME I, 672
1) hin- und herdrehen, wenden:
velti tu, puisīti, uz manim lūkuojies, vai nāc matus glaudīdams, vai ce̦puri gruozīdams BW. 10934. diža meita ceļu gāja, diži gurnus gruozīdama 11713. kumeliņš... te̦k galviņu gruozīdams BW. 14437. Fig., galvu gruozīt, sich den Kopf zerbrechen: nu viņam bij liela galvas gruozīšana. kuo tu skaties uz mani, acis gruozīdams LP. VI, 113. šurpu, turpu tautas gruoza manu gudru paduomiņu BW. 10657. sienu ar grābekļiem cirta un gruozīja Vēr. 1904, 258; ebenso labību gruozīt. vedēji dīdīja, gruozīja un lecināja zirgus BW. III, 1, 88;
2) lenken, leiten:
iebrauktu zirgu viegli gruozīt. kungu var gruozīt kâ iebrauktu zirgu Tr. IV, 560;
3) verändern, modulieren:
daža laba lakstīgala gruoza savu valuodiņu BW. 907. viņš savus vārdus sāk gruozīt, er will seinen Worten eine andere Bedeutung geben;
4) verdrehen:
tiesu. Refl. -tiês,
1) sich hin- und herdrehen:
gruozās kâ gailis uz mē̦slu čupas. tās man priekšâ gruozījās BW. 13126;
2) sich ändern:
laiks gruozīsies A. XI, 211;
3) schwanken:
algas gruozījušās starp 13 un 17 rubļiem Etn. III, 138. Subst. gruõzĩtājs, einer, der dreht, wendet, ändert, verändert: vārniņa tāda puspe̦lē̦ka, tā cepeša gruozītāja BW. 2666.
Avots: ME I, 672
izžākstīties
[izžākstîtiês, sich ausgähen Wid.: pavē̦rdams muti, gribē̦dams diži un plati ižīkstīties Janš. Dzimt. 2 457.
Avots: ME I, 833
Avots: ME I, 833
kakts
kakts (kãktas "Erker"), kakta Wain., die von zwei Seiten gebildete Ecke, der Winkel: zē̦ns stāv kaktā. jaunais pāris ieņēma vietu galda galā, tâ sauktajā brūtes kaktā, kas bija apsists palagiem BW. III, 1, 9. brūtes kakts bij izpušķuots visādiem papīriem RKr. XVI, 115. Im Vorhause (priekšnamā) nannte man früher in Dond. die Ecke links vom Eingange līķu kakts weil man dort früher die Leichen bis zur Beerdigung gehalten habe. Von der Tür, die in die dižistaba führt, war links kalpu kakts; die dem kalpu kakts diagonal gegenüberliegende Ecke war der saimnieka kakts. kas vakarā ienāk, tam kaktiņa neliedz LP. VI, 21. savs kaktiņš, savs stūrītis zemes Purap. vīra māte meklē putniņu - pūķi - pa kaktu kaktiem LP. VI, 59. acu, lūpu, mutes kaktiņš, der Augen -, Lippen -, Mundwinkel. vakarā gulēt ejuot acs katiņā jāielaiž vēžu dzirnaviņas Etn. II, 134. meža kakts, eine waldige Gegend Dond. [Nach Būga Aist. St. 90 zu coxim "hockend" (?); hierher nach Leskien Nom. 542 vielleicht auch kaktà "Stirn", vgl. semasiologisch mir. braine "Stirn, Kante". Zu nennen ist hier auch Varnė˜s kaktà, небольшой залив в озерѣ Lúkstas при впаденiи в него рѣчки Jušk.]
Avots: ME II, 139
Avots: ME II, 139
kramots
kramuôts [li. kramúotas "шершавый"], grindig: diži gaŗa jumprava, kramuota galva (Rätsel - der Hanf).
Avots: ME II, 259
Avots: ME II, 259
mazināt
mazinât (li. mãžinti "klein machen"),
1) verkleinern, kleiner machen, verringern:
māt mani mazināja (Var.: niecināja, mazu teica), ciema puiši dižināja; māte sauca cūkganiņu, ciema puiši līgaviņu BW. 10229;
2) verkürzen (einen Bruch)
U.;
3) sparen:
tautiešam, mūs[u] māsiņai visai daudz ēst nedeva, lai, kuopā sagājuši, mācās maizi mazināt BW. 16097. Refl. -tiês, kleiner, geringer werden, sich kleiner, geringer machen: svars caur tuo mazinājies Apsīšu Jē̦kabs III, 3. Jupis lielāks, Pē̦rkuonis tuomē̦r negrib mazinâšana, RKr. VIII, 7. Subst. mazinâtãjs, jem., der verkleinert, verringert; mazinâšana, das Verkleinern, Verringern; mazinãjums, die vollendete Tätigkeit des Verkleinerns, Verringerns.
Avots: ME II, 572
1) verkleinern, kleiner machen, verringern:
māt mani mazināja (Var.: niecināja, mazu teica), ciema puiši dižināja; māte sauca cūkganiņu, ciema puiši līgaviņu BW. 10229;
2) verkürzen (einen Bruch)
U.;
3) sparen:
tautiešam, mūs[u] māsiņai visai daudz ēst nedeva, lai, kuopā sagājuši, mācās maizi mazināt BW. 16097. Refl. -tiês, kleiner, geringer werden, sich kleiner, geringer machen: svars caur tuo mazinājies Apsīšu Jē̦kabs III, 3. Jupis lielāks, Pē̦rkuonis tuomē̦r negrib mazinâšana, RKr. VIII, 7. Subst. mazinâtãjs, jem., der verkleinert, verringert; mazinâšana, das Verkleinern, Verringern; mazinãjums, die vollendete Tätigkeit des Verkleinerns, Verringerns.
Avots: ME II, 572
mītains
mītaîns RKr. XVII, 33, mītes I 2 habend: dižie (raksti) var būt mītaiņi (ar mītēm).
Avots: ME II, 648
Avots: ME II, 648
nuba
[nuba, jetzt eben Warkh.: sen tuo dižu dižināja, sen bagātu sludināja; nuba mēs redzēsim tavu dižu bagātību BW. 22217. Aus nu und ba.]
Avots: ME II, 753
Avots: ME II, 753
pastarpa
pastar̂pa, pastar̂pe,
1) der Zwischenraum;
2) die Zwischenzeit, Pause:
nuogaidījis tādu pastarpu, kad saimnieka nav mājā LP. VI, 101. [tai pastarpā Ansis nuorāva apavus Pas. II, 39 aus Kruhten.] bet vilks par tuo mazuo pastarpiņu nuo meža ārā LP. V, 196. [tagad zemkuopjiem vēl kāda nedēļas ilga pastarpe, līdz sāksies atkal jauni, diži darbi Janš. Dzimtene 2 I, 204. dzirdēja ar mazām pastarpem gaili dziedam Dzimtene 2 I, 225.] pastar̂pâs, -ês, -ãm, -ẽm,
a) dazwischen (räumlich):
ziņģes krājumā būs ievē̦ruotas tikai pastarpēm SDP. VIII, 15. buldurītes pastarpēm BW. 32366;
b) in der Zwischenzeit, dazwischen:
māte tiem ne˙kad nepiedāvājuot krējuma maizes ēdienu pastarpās A. XIII, 793. laukus apstrādāšuot paši un pastarpām tāisīšuot puodus LP. VI, 368; V, 317.
Avots: ME III, 107
1) der Zwischenraum;
2) die Zwischenzeit, Pause:
nuogaidījis tādu pastarpu, kad saimnieka nav mājā LP. VI, 101. [tai pastarpā Ansis nuorāva apavus Pas. II, 39 aus Kruhten.] bet vilks par tuo mazuo pastarpiņu nuo meža ārā LP. V, 196. [tagad zemkuopjiem vēl kāda nedēļas ilga pastarpe, līdz sāksies atkal jauni, diži darbi Janš. Dzimtene 2 I, 204. dzirdēja ar mazām pastarpem gaili dziedam Dzimtene 2 I, 225.] pastar̂pâs, -ês, -ãm, -ẽm,
a) dazwischen (räumlich):
ziņģes krājumā būs ievē̦ruotas tikai pastarpēm SDP. VIII, 15. buldurītes pastarpēm BW. 32366;
b) in der Zwischenzeit, dazwischen:
māte tiem ne˙kad nepiedāvājuot krējuma maizes ēdienu pastarpās A. XIII, 793. laukus apstrādāšuot paši un pastarpām tāisīšuot puodus LP. VI, 368; V, 317.
Avots: ME III, 107
piederums
pìede̦rums,
1) das Eigentum, die Besitzlichkeit:
sāka dalīt viņu piede̦rumu Krilova pas. 60. viņam visās pilsē̦tās bijuši piede̦rumi LP. VI, 997;
2) das Zubehör:
pluosts un viņa piede̦rumī Etn. IV, 60. nepieciešami dižistabas piede̦rumi Balt. Vēstn.;
3) das Zukommende, sich Schickende, die Pflicht
U.;
4) was man beim Handel sich zubedungen hat
Wellig n. U.
Avots: ME III, 244
1) das Eigentum, die Besitzlichkeit:
sāka dalīt viņu piede̦rumu Krilova pas. 60. viņam visās pilsē̦tās bijuši piede̦rumi LP. VI, 997;
2) das Zubehör:
pluosts un viņa piede̦rumī Etn. IV, 60. nepieciešami dižistabas piede̦rumi Balt. Vēstn.;
3) das Zukommende, sich Schickende, die Pflicht
U.;
4) was man beim Handel sich zubedungen hat
Wellig n. U.
Avots: ME III, 244
raibs
ràibs (li. raĩbas "graubunt", von Vögeln), Adv. ràibi, bunt, fleckig, schekkig: Sprw. raibs kâ dzenis. cilvē̦ka mrtžs tik raibs kâ dzenis (kâ dzeņa vē̦de̦rs Kaudz. M. 157) od.: dzenis raibs, vēl juo raibāka cilve̦ka dzīve Celmiņ. cilvē̦ka mūžs ir raibs kā pupu zieds Kaudz. M. 113. mūsu dzīvība raibāka nekâ puķu ziedi, unser Leben ist bunter (bewegter) als Blumenblüten Sissegal n. U. pazīstams kâ raibs suns. pārkrāsuoja guovis gan par sarkanām, gan par raibu raibām LP. VII, 1161. aud, māmiņa, trejas raibas (bunte Tücher oder Röcke), tev trejādas meitas bija: pirmajai diži raibu (gross gemustert),...vidējai sīki raibu (fein gemustert)... I BW. 7411. raiba mute od. raibs ģīmis, raiba seja, ein Gesicht mit Sommersprossen U.: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kurcēkļuos Etn. II, 83. kas izgrūž bezdelīgu perēkļus, dabu raibu gīmi II, 79. - raibas acis, bunte Augen (eig.: bunt vor den Augen; von einem Berauschten gesagt): tev acis ir raibas, du bist berauscht U. Gliemulis pacēla apskurbušās, kâ saka, raibās acis R. Sk. II, 145. pacien[āj]uot tik viens uotru, kamē̦r visiem acis e̦suot raibas Druva II, 787. raibs me̦tas priekš acīm, es wird bunt, es flimmert vor den Augen Stari II, 155. raibajā būt, berauscht, betrunken sein: kad bijām jau labi raibajā, tēriņus kruodziniekam samaksādami laidāmies mājā Latv. - Subst. ràibums,
1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;
2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;
3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.
Avots: ME III, 468, 469
1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;
2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;
3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.
Avots: ME III, 468, 469
sludināt
sludinât, tr., intr., fakt.,
1) verkünden, kund tun
U., bekannt machen: sludināt Kristus mācību. sen tuo dižu dižināja, sen bagātu sludināja BW. 21573;
2) (in der Kirche) aufbieten:
jau ar citu sade̦rē̦ta, trīs svētdienas sludināta BW. 13276, 2. - Subst. sludinâšana, das Verkündigen, Bekanntmachen; eine öffentliche Verkündigung U.; sludinãjums, die einmalige Verkündigung, die Bekanntmachung, Annonce (in Zeitungen u. a.); sludinâtãjs, der Verkünd(ig)er, der Bekanntmacher; der Prediger.
Avots: ME III, 940, 941
1) verkünden, kund tun
U., bekannt machen: sludināt Kristus mācību. sen tuo dižu dižināja, sen bagātu sludināja BW. 21573;
2) (in der Kirche) aufbieten:
jau ar citu sade̦rē̦ta, trīs svētdienas sludināta BW. 13276, 2. - Subst. sludinâšana, das Verkündigen, Bekanntmachen; eine öffentliche Verkündigung U.; sludinãjums, die einmalige Verkündigung, die Bekanntmachung, Annonce (in Zeitungen u. a.); sludinâtãjs, der Verkünd(ig)er, der Bekanntmacher; der Prediger.
Avots: ME III, 940, 941
stāviņāt
stãviņât Dond., stehen, in der Kindersprache; viņš grib stāviņāt dižiņš Janš. Bandavā I, 357.
Avots: ME III, 1054
Avots: ME III, 1054
vējš
vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,
1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,
a) spazieren gehen
U.;
b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,
a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;
b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;
c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,
a) jem. betrunken machen;
b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;
2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.
a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;
b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,
a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;
b) viscum album L.;
c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,
a) ein leeres Wort
U.;
b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. 2 2320,
a) s. vẽjzivs;
b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;
3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.
Avots: ME IV, 552, 553, 554
1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,
a) spazieren gehen
U.;
b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,
a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;
b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;
c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,
a) jem. betrunken machen;
b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;
2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.
a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;
b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,
a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;
b) viscum album L.;
c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,
a) ein leeres Wort
U.;
b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. 2 2320,
a) s. vẽjzivs;
b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;
3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.
Avots: ME IV, 552, 553, 554
žākslis
žâkslis 2 Rutzau, žâkšļi 2 Dunika, das Gähnen: diži, gaŗi žāksļi (sic! Var.: žāvas) nāca BW. 10171, 1.
Avots: ME IV, 796
Avots: ME IV, 796
zīds
zĩds,
1) auch: zīde L., U., (mit ĩ ) Grenzhof, (mit ì 2 ) Mar. n. RKr. XVII, 139, gen. s. zīdas BW. 22609 var., zīža Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 50, gen. pl. zīžu, die Seide: audeklis un zīde Glück Ezechiel 16, 13. zīdu (Var.: zīdi) šķeterēt BW. 6675. zīda (Var.: zīža, zīdes, zīdas) diegu 22609. zīžu diegi, Nähseide U. zīžu drēbes, seidene Kleider U. aptērpēs ar zīža drēbēms Manz. Ev. u. Ep. zīdes matpīnīte BW. 5524 var. zīdes nē̦zduogā 13250, 30. zīdes drāniņu LP. VI, 337. zīdes lakats Siuxt. zīdes svārkus Pas. IV, 144;
2) Plur. zīdi, zīži Manz. Lettus, die Seiden;
zīdi, zīdes, U. (auch Sing. zīde, ein Seidenband), Seidenbänder: izģē̦rbts... ar ze̦ltu, zīžiem Manz. Post. I, 515. kāzās mani diži zīdi... tapināti BW. 12118, 8. trīs zīdiņus (Var.: bantītes) matuos pinu 10853 var.; 5542. villanītes ar visām zīdītēm 29225 var.;
3) zīda lapas, convallaria majalis L. Dond. n. RKr. III, 70. Nebst estn. sīt aus mnd. side.
Avots: ME IV, 732
1) auch: zīde L., U., (mit ĩ ) Grenzhof, (mit ì 2 ) Mar. n. RKr. XVII, 139, gen. s. zīdas BW. 22609 var., zīža Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 50, gen. pl. zīžu, die Seide: audeklis un zīde Glück Ezechiel 16, 13. zīdu (Var.: zīdi) šķeterēt BW. 6675. zīda (Var.: zīža, zīdes, zīdas) diegu 22609. zīžu diegi, Nähseide U. zīžu drēbes, seidene Kleider U. aptērpēs ar zīža drēbēms Manz. Ev. u. Ep. zīdes matpīnīte BW. 5524 var. zīdes nē̦zduogā 13250, 30. zīdes drāniņu LP. VI, 337. zīdes lakats Siuxt. zīdes svārkus Pas. IV, 144;
2) Plur. zīdi, zīži Manz. Lettus, die Seiden;
zīdi, zīdes, U. (auch Sing. zīde, ein Seidenband), Seidenbänder: izģē̦rbts... ar ze̦ltu, zīžiem Manz. Post. I, 515. kāzās mani diži zīdi... tapināti BW. 12118, 8. trīs zīdiņus (Var.: bantītes) matuos pinu 10853 var.; 5542. villanītes ar visām zīdītēm 29225 var.;
3) zīda lapas, convallaria majalis L. Dond. n. RKr. III, 70. Nebst estn. sīt aus mnd. side.
Avots: ME IV, 732
zvērot
I zvē̦˜ruôt A. - Ottenhof, Arrasch, Dond., Frauenb., Jürg., Nötk., Schnehpeln, Schujen, Stenden, Wandsen, (mit è, ) AP., C., PS., Wenden, Wolmarshof, (mit ê, ) Kr., Saikava, (mit è, 2 ) Bers., Golg., Heidenfeld, Lubn., Sessw., (mit ê, 2 ) Bl., zvē̦ruôt U., Memelshof, Naud. Refl. zvē̦ruôtiês U., glimmen U., glühen, aufleuchten Siuxt n. U., glänzen VL. n. U., flimmern, funkeln: acis zvē̦ruo LP. IV, 27, Naud., Nötk. u. a. vilkam acis zvē̦ruo Lubn. viņam acis dusmās zvē̦ruo Golg. suņam acis zvē̦ruo gaļas gaiduot Stenden. de̦gvīnu ieraudzījušai, Jūlei acis sāka zvē̦ruot Frauenb. acis zvē̦ruoja kâ saniknuotam zvē̦ram A. XVI, 360. acis zvē̦ruojušas kâ uguns uogles Etn. II, 76 (ähnlich: JK. V, 1, 58). uogles zvē̦ruo Schujen. sarkani nuokaisē̦ta dzelzs zvē̦ruo Naud. uogles zvē̦ruojušas... ceplī LP. VII, 762. uozuola malka zvē̦ruo krāsnī Br. 254. uzsviedis... pagales vēl papūzdams, lai tikai spuoži zvē̦ruo LP. V, 132. pagalīte vidū gaisa zvē̦ruojās; ta zvē̦ruoja puiša sirds pret jaunām meitiņām BW. 12819. es redzēju me̦lnu uodzi vidū gaisu zvē̦ruojam 3361, 1 (ähnlich: 2002). zvaigznes vidū gaisa zvē̦ruojās; zvē̦ruo puišu dvēselīte 33095. kas tur spīd, kas zvē̦ruo...? zvē̦ruo māsas vaiņadziņi 5944, 4 var. vaŗa vaiņagi zvē̦ruot zvē̦ruoja 282, 1. dižie sudrabi zvē̦ruot zvē̦ruoja 20407. zvē̦ruo caunu ce̦purītes RKr. XVI, 230. tâ brauc mana līgaviņa kâ saulīte zvē̦ruodama (Var.: vizē̦dama, mirdzē̦dama) BW. 15959, 3 var. saule... zvē̦ruo virs galvas Ed. Virza Pavasaris. kaisles zvē̦ruojums Boriss God. 45, Nebst zvirêt zu ai. jvarati "fiebert", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643.
Avots: ME IV, 773, 774
Avots: ME IV, 773, 774