atdzeme
‡ atdzeme,* die Wiedergeburt: šis mūsu zemes nuostūris prasa jaunas atdzemes Jaun. Ziņas v. 6. Aug. 1928.
Avots: EH I, 140
Avots: EH I, 140
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'dzeme' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'dzeme' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (8)
dienvidzeme
dìenvidzeme, der Süden: dienvidzemju gaiss, die südliche Luft; die Luft der im Süden gelegenen Länder.
Avots: ME I, 483
Avots: ME I, 483
dzeme
glūdzeme
trūdzeme
Vārdzeme
Vidzeme
Vidzeme
Vidzeme, Vidu[s] zeme Elger Diction. 116, Vidzemzeme VL. aus Kreuzb. n. Latv. Saule 1926, S. 410, Livland: es neietu uz Vidzemi . . .: Vidzemi= mālu zeme BW. 9763. lai nāk Rīgas zeltenītes uz Vidzemi sluotu griêzt 11055. braukt uz Vidzemi (nach dem livl. Binnenland) Adiamünde, Salis, Zarnikau. Der Name ist wohl ursprünglich am liv ländischen Strand für das livl. Binnenland (vidus zeme) aufgekommen; vgl. dazu die Angaben bei Bielenstein Grenzen 74.
Avots: ME IV, 581
Avots: ME IV, 581
Šķirkļa skaidrojumā (16)
apcienīt
bundzenes
buñdzenes, Stücke Ackerlandes, welche die Knechte benutzen U. [Aus *bundzemes? vgl˙li. bunda ostlitauisch für banda?) "полоса двороваго человѣка нна барской землѣ" Jušk.]
Avots: ME I, 351
Avots: ME I, 351
čīkstēt
čĩkstêt: auch AP., Orellen, mit ì 2 Warkl., Zvirgzdine;
1): knarren
(mit ì 2 ) Saikava;
2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.
Avots: EH I, 292
1): knarren
(mit ì 2 ) Saikava;
2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.
Avots: EH I, 292
durt
dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,
1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;
2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;
3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;
4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,
1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];
2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];
3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);
4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;
[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].
Kļūdu labojums:
13987 = 13984
Avots: ME I, 520
1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;
2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;
3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;
4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,
1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];
2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];
3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);
4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;
[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].
Kļūdu labojums:
13987 = 13984
Avots: ME I, 520
grīslājs
izkopt
izkùopt [li. iškuõpti], tr.,
1) [in Ordnung bringen, ausschmücken U.], gehörig pflegen, ausbilden, kultivieren
Kronw.: dārzu, zemi. kas tad cits tâ luopus izkuops? Niedra. jaunākā rakstniecībā izkuoptā valuoda Vēr. I, 1323;
2) leeren, entwenden:
viņš izkuopis visu bļuodu, - naudu nuo kabatas. Refl. - tiês,
1) zur Genüge pfleegn:
vīrs kuops vēršus: stiprais tik nuoskatās, - lai nu izkuopjas arī LP. IV, 12;
2) sich entwickeln, sich ausbilden, der Zivilisation entgegen gehen:
cilvēce iet uz priekšu izkuopdamās Kronw. ne˙viena tauta neizkuopjas tikai vien savas valuodas ruobežās Kronw. Vidzeme bij vairāk izkuopusies Kundz.
Avots: ME I, 758
1) [in Ordnung bringen, ausschmücken U.], gehörig pflegen, ausbilden, kultivieren
Kronw.: dārzu, zemi. kas tad cits tâ luopus izkuops? Niedra. jaunākā rakstniecībā izkuoptā valuoda Vēr. I, 1323;
2) leeren, entwenden:
viņš izkuopis visu bļuodu, - naudu nuo kabatas. Refl. - tiês,
1) zur Genüge pfleegn:
vīrs kuops vēršus: stiprais tik nuoskatās, - lai nu izkuopjas arī LP. IV, 12;
2) sich entwickeln, sich ausbilden, der Zivilisation entgegen gehen:
cilvēce iet uz priekšu izkuopdamās Kronw. ne˙viena tauta neizkuopjas tikai vien savas valuodas ruobežās Kronw. Vidzeme bij vairāk izkuopusies Kundz.
Avots: ME I, 758
līpināt
līpinât,
1) kleben machen, (die Augen) schliessen:
miegs acis līpina AP., LP. I, 63, IV, 112. bet pret pusnakti nevar vairs paciest, cik saldi acis līpina LP. IV, 59. lîpinât 2 Ruj., ankleben (tr.);
2) intr., mit kleinen Schritten laufen
Mar.; sich langsam vorwärtsbewegen, kriechen: pa matiem utis līpina Druw. n. Etn. II, 161;
3) kreichen, flackern, flimmern, glimmen:
uguntiņa drusku vien līpināja Lubn. [skalu liesmiņa līpināja uz dzišanu Fest.] zila liesmiņa līpina virs uoglēm Balss. pret saulīti ezeriņi līpināt līpināja BW. 21018;
4) flackern machen, flackern, flimmern lassen:
svecīte tik tik līpināja savu liesmiņu Niedra; [die tränenschweren Augenlider bewegen (wie beim Weinen) Fest.; blinzeln: acis vien lìpināja Austriņš M. Z. 51; Vērpetē 20]. Refl. -tiês,
1) [steigen?]:
dvaša pildīja izkuoptuo dārzu un līpinājās uz augšu Egl.;
2) [lĩpinâtiês], sich um eines Vorteils willen kriechersch anschmiegen
[Bers.]: Vidzemes muižnieki sāka līpināties ap puoļu pāniem Niedra;
3) [lîpinâtiês Drosth., lìpinâtiês Jürg., N. - Peb.], flackern, flimmern:
ciemu luoguos raudulīgi skala uguns līpinās A. XVI, 725. uguns liesmas līpinās C. vai redz[i], kâ zibins līpinās? Plūd. Rakst. I, 56. [Zu lipt?]
Avots: ME II, 489, 490
1) kleben machen, (die Augen) schliessen:
miegs acis līpina AP., LP. I, 63, IV, 112. bet pret pusnakti nevar vairs paciest, cik saldi acis līpina LP. IV, 59. lîpinât 2 Ruj., ankleben (tr.);
2) intr., mit kleinen Schritten laufen
Mar.; sich langsam vorwärtsbewegen, kriechen: pa matiem utis līpina Druw. n. Etn. II, 161;
3) kreichen, flackern, flimmern, glimmen:
uguntiņa drusku vien līpināja Lubn. [skalu liesmiņa līpināja uz dzišanu Fest.] zila liesmiņa līpina virs uoglēm Balss. pret saulīti ezeriņi līpināt līpināja BW. 21018;
4) flackern machen, flackern, flimmern lassen:
svecīte tik tik līpināja savu liesmiņu Niedra; [die tränenschweren Augenlider bewegen (wie beim Weinen) Fest.; blinzeln: acis vien lìpināja Austriņš M. Z. 51; Vērpetē 20]. Refl. -tiês,
1) [steigen?]:
dvaša pildīja izkuoptuo dārzu un līpinājās uz augšu Egl.;
2) [lĩpinâtiês], sich um eines Vorteils willen kriechersch anschmiegen
[Bers.]: Vidzemes muižnieki sāka līpināties ap puoļu pāniem Niedra;
3) [lîpinâtiês Drosth., lìpinâtiês Jürg., N. - Peb.], flackern, flimmern:
ciemu luoguos raudulīgi skala uguns līpinās A. XVI, 725. uguns liesmas līpinās C. vai redz[i], kâ zibins līpinās? Plūd. Rakst. I, 56. [Zu lipt?]
Avots: ME II, 489, 490
luksts
II luksts, eine einschiessende Stelle, eine feuchte, niedrig gelegene Wiese [Burtn., Salis], Salisb., [um Ludsen]. luksts - pļava ze̦mā, miklā vietā Etn. I, 121. Ergļu draudzē tiek sauktas labas upju pļavas par lukstiem. [luksts, eine am Fluss gelegene Wiese, die im Frühjahr überschwemmt wird Illuxt.] jāšu, jāšu pa lukstiem uz Vidzemes meitiņām BW. 13870. skuolnieki aizskrēja uz lukstu Duomas I, 43. lukste U., Wiese auf morastigem Grunde; lukstes siens, grobes Heu. [Zu Ludza?]
Avots: ME II, 511
Avots: ME II, 511
maliena
maliẽna, maliẽne, auch wohl maliẽns B. Vēstn., das Grenzgebiet, abgelegene Gegend, namentlich das von den Hochletten bewohnte ostliche Gebiet Livlands, Kurlands und das sogenannte polnische Livland: Kurzemes maliena A. XI, 453. kauč kuŗā malienā spēlē teātri labāki nekâ šeit Je̦lgavā Tēv. brauca uz mājām pa Vidzemes malieni Seib.
Avots: ME II, 558
Avots: ME II, 558
pavairāk
pavaĩrāk, (etwas) zu viel: tas pa+tiesi bija pavairāk! das war wirklich zu viel! Druwa II, 301. Vidzemei bij tâ drusku pavairāk tuo valdnieku Kad mēnesis dilst 3.
Avots: ME III, 131
Avots: ME III, 131
raibaudekls
ràibaûde̦kls, buntes Gewebe, bunte Leinwand: mans brāliņs gan gribēja nuo Vidzemes sievu ņemt, es māsiņa negribēju: nemācēja raibaude̦kla BW. 12051.
Avots: ME III, 467
Avots: ME III, 467
sadzīvot
sadzîvuôt,
3): viņš visu mantu ar blēdību sadzīvuoja AP. viņa bē̦rnu sadzīvuojuse ar saimenieku ebenda; ‡
5) lebend erschöpfen (verbrauchen):
bē̦rnu kārtā tapa un tâ sakuot sevi sadzīvuoja Latv. vēst. instit. žurn. III, 115; tragend beschädigen: savu gaišuo uzvalku tu vakar esi vare̦n sadzīvuojusi Janš. Līgava II, 193. ‡
6) erfahren:
ve̦cs cilvē̦ks, kas daudz sadzīvuojis, ein alter erfahrener Mann Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês: labi s., freundschaftlich leben Stender Deutsch.-lett. Wrtb.; sich einleben (?): ar tiem s. Vidzemes muižniekam nācās grūti A. Upītis Laikmetu griežos II. 52. ‡ Subst. sadzîvuôšana, das Zusammenleben: dzer labu mīlīgu sadzīvuošanu! BW. 25743.
Avots: EH XVI, 407
3): viņš visu mantu ar blēdību sadzīvuoja AP. viņa bē̦rnu sadzīvuojuse ar saimenieku ebenda; ‡
5) lebend erschöpfen (verbrauchen):
bē̦rnu kārtā tapa un tâ sakuot sevi sadzīvuoja Latv. vēst. instit. žurn. III, 115; tragend beschädigen: savu gaišuo uzvalku tu vakar esi vare̦n sadzīvuojusi Janš. Līgava II, 193. ‡
6) erfahren:
ve̦cs cilvē̦ks, kas daudz sadzīvuojis, ein alter erfahrener Mann Stender Deutsch-lett. Wrtb. Refl. -tiês: labi s., freundschaftlich leben Stender Deutsch.-lett. Wrtb.; sich einleben (?): ar tiem s. Vidzemes muižniekam nācās grūti A. Upītis Laikmetu griežos II. 52. ‡ Subst. sadzîvuôšana, das Zusammenleben: dzer labu mīlīgu sadzīvuošanu! BW. 25743.
Avots: EH XVI, 407
sēdeklis
sêdeklis Kl., Prl.,
1) auch sēdekle, sê̦de̦kla N.-Schwanb., ein Sitz, ein Stuhl U. (sēdeklis), eine Sitzangelegenheit überhaupt, sēdekle, die Bank am Webstuhl Bielenstein Holzb. 402 (vgl. die Abbüd. S. 398); sēdeklis, die Ruderbank Bielenstein 1. c. 611 (Abbüd. s. 608): kur kungam zè̦lta krē̦sls, kur sudraba sēdeklīte? BW. 31292. kŗautīs salikti piebāzti siena maisi sēdekļiem Janš.;
2) der Sitz, die Residenz
Wid.: Cēsis bij Vidzemes ordeņmeistra sēdeklis Etn. II, 158.
Avots: ME III, 823
1) auch sēdekle, sê̦de̦kla N.-Schwanb., ein Sitz, ein Stuhl U. (sēdeklis), eine Sitzangelegenheit überhaupt, sēdekle, die Bank am Webstuhl Bielenstein Holzb. 402 (vgl. die Abbüd. S. 398); sēdeklis, die Ruderbank Bielenstein 1. c. 611 (Abbüd. s. 608): kur kungam zè̦lta krē̦sls, kur sudraba sēdeklīte? BW. 31292. kŗautīs salikti piebāzti siena maisi sēdekļiem Janš.;
2) der Sitz, die Residenz
Wid.: Cēsis bij Vidzemes ordeņmeistra sēdeklis Etn. II, 158.
Avots: ME III, 823
suits
II suits U., suišs L., St., überflüssig; Adv. suiti L., suiši St., überflüssig, zuviel: izbailēs liekusies suiti (zu sehr?) pakaļ LP. VI, 829; Komparativ suitâk,
a) mehr
Ramkau: es vēl suitāk gribu;
b) (mit ùi 2 ) Wallhof, zuviel:
vairāk sivē̦nam nav jāduod; ka netiek suitāk Wallhof. rijnieks kartupeļus nuo krāsns vilkdams saka:"dažiem ir ticis suitāk (= tie ir sade̦guši)" AP. Subst. suitums, der Überfluss, die Fülle L., St., U., (in Livl.) hiag. IV, 2, 149: nelūdzuos suitumu, nedz lieku bagātību Vidzemes dziesmu grām. v. J. 1809, No 83, 2. nāks... bada gadi, tad taps tas suitums... aizmirsts Glück I Mos. 41, 30, vārdu suitums Kundz. Kronv. 104. ļaužu suĩtums (Menge) Bershof. mums suitums vāju rakstnieku Laube. Adverbial: cūkas luopu... suĩtumis (instr. pl.; reichlich) Janš. Dzimtene V, 113; suitums "daudz" Hasenpot. Dürfte am ehesten nebst li. suitis "reichlich" (bei Geitler Lit. Stud. 113) und apr. zuit "genug" auf slav. sytъ "satt" (woher sùits 2 Golg., satt) beruhen, s. Trautmann Apr. Spr. 466. Das liv. søit "überflüssig" (vgl. Thomsen Beröringer 279 f.) dürfte, zumal es im Finnischen isoliert zu sein scheint, eher aus dem Le. stammen als umgekehrt.
Avots: ME III, 1116
a) mehr
Ramkau: es vēl suitāk gribu;
b) (mit ùi 2 ) Wallhof, zuviel:
vairāk sivē̦nam nav jāduod; ka netiek suitāk Wallhof. rijnieks kartupeļus nuo krāsns vilkdams saka:"dažiem ir ticis suitāk (= tie ir sade̦guši)" AP. Subst. suitums, der Überfluss, die Fülle L., St., U., (in Livl.) hiag. IV, 2, 149: nelūdzuos suitumu, nedz lieku bagātību Vidzemes dziesmu grām. v. J. 1809, No 83, 2. nāks... bada gadi, tad taps tas suitums... aizmirsts Glück I Mos. 41, 30, vārdu suitums Kundz. Kronv. 104. ļaužu suĩtums (Menge) Bershof. mums suitums vāju rakstnieku Laube. Adverbial: cūkas luopu... suĩtumis (instr. pl.; reichlich) Janš. Dzimtene V, 113; suitums "daudz" Hasenpot. Dürfte am ehesten nebst li. suitis "reichlich" (bei Geitler Lit. Stud. 113) und apr. zuit "genug" auf slav. sytъ "satt" (woher sùits 2 Golg., satt) beruhen, s. Trautmann Apr. Spr. 466. Das liv. søit "überflüssig" (vgl. Thomsen Beröringer 279 f.) dürfte, zumal es im Finnischen isoliert zu sein scheint, eher aus dem Le. stammen als umgekehrt.
Avots: ME III, 1116
tēvains
vāca
I vāca (li. Vókia "Deutschland"),
1) vāca, vāce, vācs, -s, die Deutschen:
gan tā vāca tuo cienīja, die Deutschen ehreten ihn genugsam Manz. 10 Gespr. vācas zeme Memelshof, Warkh., das Land der Deutschen, Deutschland. vàcas 2 gals Bers., Memelshof, Oknist, vàces 2 istaba Golg. "labākais gals kruogā". kruogi ar viņu "vācas" un "zemnieku" staduliem Kaudz. Vecpiebalga 19. vācas kumeliņi BW. 2493, 3. vàces 2 kapi Kaltenbrunn, der deutsche Friedhof. vàces 2 mācītājs ebenda, der deutsche Pfarrer. vācs mēle Mar., die deutsche Sprache. vācs klase Sonnaxt, die Klasse, wo deutsch gelehrt wird;
2) Vàca 2 A.-Laitzen, Mar., Vāce Rainis Indulis un Ārija 100, Deutschland;
3) das rechts von der Ewst gelegene Land:
vācā (= uz Aiviekstes labuo, pie Vidzemes piederīguo krastu) Ceļa biedrs 1863, № 11 (vgl. Lietava und vāciene);
4) Gekauftes (z. B. Kleiderstoff), nicht zu Hause Angefertigtes, nicht Einheimisches
Bers.: uguns dzirkstele uzlē̦kusi uz viņas drēbēm. ... ietaļa ... aiz skaudības un naida tik ieteikusies: "siev, vāca de̦g!" Anekd. 31. Die Übereinstimmūng mit li. Vókia zeigt, dass dieses Wort den Letten schon vor der Ankunft der Deutschen in Lettland bekannt war, als die Letten noch keine Beziehungen zu Deutschland hatten, Und das le. VL. stellt sich zuweilen die Vāca als westlich hinter dem Meere befindlich vor, s, unter Vāczeme. Būga bezieht es KSn. I, 202 ff. daher auf den Volksnamen Vagoth bei Jordanes und sucht die Vagoth, dlesen Namen auf *Vāk(i̯a)-goth zurückführend, im südöstlichen Schweden. Und Setälä erinnert brieflich an finn. Voion-maa "Gottland", wo vo(i̯)i̯o- auf *vōi̯o- < *vōγi̯o- (:*vōki̯o-) zurückgehen könne. - Der i- Stamm vācs ist nur auf Grund von Verbindungen wie vācs mēle angesetzt,
Avots: ME IV, 490
1) vāca, vāce, vācs, -s, die Deutschen:
gan tā vāca tuo cienīja, die Deutschen ehreten ihn genugsam Manz. 10 Gespr. vācas zeme Memelshof, Warkh., das Land der Deutschen, Deutschland. vàcas 2 gals Bers., Memelshof, Oknist, vàces 2 istaba Golg. "labākais gals kruogā". kruogi ar viņu "vācas" un "zemnieku" staduliem Kaudz. Vecpiebalga 19. vācas kumeliņi BW. 2493, 3. vàces 2 kapi Kaltenbrunn, der deutsche Friedhof. vàces 2 mācītājs ebenda, der deutsche Pfarrer. vācs mēle Mar., die deutsche Sprache. vācs klase Sonnaxt, die Klasse, wo deutsch gelehrt wird;
2) Vàca 2 A.-Laitzen, Mar., Vāce Rainis Indulis un Ārija 100, Deutschland;
3) das rechts von der Ewst gelegene Land:
vācā (= uz Aiviekstes labuo, pie Vidzemes piederīguo krastu) Ceļa biedrs 1863, № 11 (vgl. Lietava und vāciene);
4) Gekauftes (z. B. Kleiderstoff), nicht zu Hause Angefertigtes, nicht Einheimisches
Bers.: uguns dzirkstele uzlē̦kusi uz viņas drēbēm. ... ietaļa ... aiz skaudības un naida tik ieteikusies: "siev, vāca de̦g!" Anekd. 31. Die Übereinstimmūng mit li. Vókia zeigt, dass dieses Wort den Letten schon vor der Ankunft der Deutschen in Lettland bekannt war, als die Letten noch keine Beziehungen zu Deutschland hatten, Und das le. VL. stellt sich zuweilen die Vāca als westlich hinter dem Meere befindlich vor, s, unter Vāczeme. Būga bezieht es KSn. I, 202 ff. daher auf den Volksnamen Vagoth bei Jordanes und sucht die Vagoth, dlesen Namen auf *Vāk(i̯a)-goth zurückführend, im südöstlichen Schweden. Und Setälä erinnert brieflich an finn. Voion-maa "Gottland", wo vo(i̯)i̯o- auf *vōi̯o- < *vōγi̯o- (:*vōki̯o-) zurückgehen könne. - Der i- Stamm vācs ist nur auf Grund von Verbindungen wie vācs mēle angesetzt,
Avots: ME IV, 490