dìeviņš, Demin. von
dievs,1) der Götze; dieviņi, die verstorbenen Geister: Jurģuos baruoja pie ve̦ciem kuokiem un akmeņiem dieviņus. liek dieviņus pieminēt BW. 13646, 14; fem.
dieviņa U.,
die Göttin (aus dem VL.);
2) in Ausrufen: dieviņ augstais! dieviņ, tētiņ! dieviņ, tu tētiņ! dieviņ augstais, tētiņ žēlīgais! Ach Gott! - bet kur tu dieviņ! Ausruf beim Eintritt des Gegenteils von dem Erwarteten: kalnagāzējs palika mājās; bet kur tu dieviņ! vīrs dabūja sukas;3) tas nu viņam bij dieviņ od.
juo dieviņ, das war ihm nach dem Sinn Grünh.
dē̦liem juo dieviņ LP. VI, 739.
Kļūdu labojums:
die verstorbener Geister = die Geister der Verstorbenen
Avots: ME I,
484,
485