gariņš
‡ gariņš Sonnaxt, Deminutivform zu gaŗš, lang: šitik gareņa izauga Kaltenbr. gariņākas naglās, etwas längere Nägel BielU.
Avots: EH I, 384
Avots: EH I, 384
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'gariņš' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'gariņš' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (12)
gars
gars (li. gãras "Dampf"),
1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;
2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;
3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;
4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;
5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;
6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;
7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;
8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;
9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;
10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]
Avots: ME I, 603, 604
1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;
2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;
3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;
4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;
5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;
6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;
7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;
8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;
9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;
10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]
Avots: ME I, 603, 604
gražot
I gražuôt,
1) kapriziös, eigensinnig sein
Spr. ;
2) schmollen, grollen
[Alt-Laitzen] : kuo tā man padarīja sveša māte gražuodama BW. 61. kuo padari, sveša māte, ar manim gražuodama 23307. Refl. -tiês, kapriziös, launisch sein, sich eigensinnig gebärden Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd., Laud., Fest., Etn. IV, 164 : ja bē̦rns gražuojas, tad jāizvelk nuo sluotas žagariņš, ar tuo bē̦rnam trīs reizes jāiesit BW. I, 183. kad bagāts netaisnību dara, tad viņš vēl gražuojas Sir. 13, 3 ;
2) schmollen, zürnen, grollen
N. -Schwnb. : kuo, vīriņ, gražuojies? BW. 27001. uz puišiem gražuojās (Var. : gražuodama), ka neģēma kamanās 11856. ve̦lns briesmīgi gražuojas par tādu nelaimi LP. VII, 245 ;
3) grassieren :
iesāka gražuoties bē̦rna slimība Poruk ; [
4) nach etwas trachten
Warkl.]. Vgl. grežuot(ies).
Avots: ME I, 642
1) kapriziös, eigensinnig sein
Spr. ;
2) schmollen, grollen
[Alt-Laitzen] : kuo tā man padarīja sveša māte gražuodama BW. 61. kuo padari, sveša māte, ar manim gražuodama 23307. Refl. -tiês, kapriziös, launisch sein, sich eigensinnig gebärden Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd., Laud., Fest., Etn. IV, 164 : ja bē̦rns gražuojas, tad jāizvelk nuo sluotas žagariņš, ar tuo bē̦rnam trīs reizes jāiesit BW. I, 183. kad bagāts netaisnību dara, tad viņš vēl gražuojas Sir. 13, 3 ;
2) schmollen, zürnen, grollen
N. -Schwnb. : kuo, vīriņ, gražuojies? BW. 27001. uz puišiem gražuojās (Var. : gražuodama), ka neģēma kamanās 11856. ve̦lns briesmīgi gražuojas par tādu nelaimi LP. VII, 245 ;
3) grassieren :
iesāka gražuoties bē̦rna slimība Poruk ; [
4) nach etwas trachten
Warkl.]. Vgl. grežuot(ies).
Avots: ME I, 642
kležs
locīgs
lùocîgs, biegsam, geschmeidig Manz.: lai es augu tik luocīga kâ vītuola žagariņš BW. 1712, 2. pret mani vien tu esi kasīga, pret citiem laipnīga un luocīga Dünsb.
Avots: ME II, 522
Avots: ME II, 522
lodzīgs
lokains
lùokaîns, biegsam, schmiegsam, geschmeidig, gelenkig: luokaina priede, luokaina egle BW. 22762, 2; luokaini ["in der Bed. von līkumaini" in Walk, Bauske, Tirs., Sessw.] raksti Konv. 2 1390. lai es augu tik luokaina (Var.: luokana, luocīga) kâ vītuola žagariņš BW. 3045.
Avots: ME II, 524
Avots: ME II, 524
mīlīgs
mĩlîgs, liebreich, freundlich, angenehm: Sprw. mīlīgs kâ zieduoņa vē̦sma. tik mīlīgs kâ pirts gariņš, kâ pirts sluotiņa, kâ liepu lapiņa Br. 589. tik mīlīga valuoda kâ liepu lapa, kâ auna vilna, kâ sievas pīzda Br. 541. viņa teica mīlīga balsī Dīcm. pas. v. I, 31. ve̦cs vīriņš, mīlīgāks par saulīti LP. I, 116. laiks (das Wetter) bija mīlīgs A. v. J. 1896, S. 366. vienam daudz, uotram maz, - nav mīlīga dzīvuošana BW. 9378. - Adv. mĩlîgi, liebreich, freundlich, lieblich. - Subst. mĩlîgums, die Lieblichkeit.
Avots: ME II, 645
Avots: ME II, 645
vagars
vagars (unter vagaris),
1): auch Orellen, BW. 11417, 6 (aus Kand.), Demin. vagariņš BW. 31516 (aus Sessw.).
Avots: EH II, 747
1): auch Orellen, BW. 11417, 6 (aus Kand.), Demin. vagariņš BW. 31516 (aus Sessw.).
Avots: EH II, 747
vīkaļa
II vīkaļa (?) "vilcējs, pūķis, mājas gariņš": Sprw. ve̦lk kâ vīkaļa Alksnis-Zundulis. tai jau vīkaļa kurvī, sagt man von einer Spinnerin, die viel Wolle hat ders. tai jau sava vīkaļa: ik gadus pa pāriem vien jēru ders.
Avots: ME IV, 636
Avots: ME IV, 636
vītols
vîtuõls Wolm. u. a., vîtuõlis 2 Bl., PlKur., vîtuls (li. vytulas "ein Bund", serb. vìtao "Garnhaspel" ) Preili n. Preili n.FBR. VIII, 11, (mit î 2 ) AP., vîtuls 2 Ruj., vītals L.,Demin. vītuolītis BW. 26540, 7 var., die Weide (salix L.): sudrabuoti vītuoliņi BW. 30401. pie kupla vītuoliņa 29756,10. nevijies, vītuolīti! 12175 var. vijiet... vītuoliņa vainadziņu! 6209. vītuola žagariņš 3045. smuidri, gari vītuliņi 12344. - buku vītuols, die Korbweide (salix viminalis L.) RKr. II, 77; kazu vītuoļi U. (unter kaza), Bandweiden; purva v., die Lorbeerweide (salix pentandra L.) RKr. II, 77; Konv. 1 254; sē̦tas v. RKr. II, 77 od. trauslais v. U., RKr. II, 77, die Bruchweide (salix fragilis L.); upmaļu v., die Bachweide Brasche. Zu vîte nebst apr. -witwo, r. ветла, poln. witwa, ahd. wīda, gr. 'ῑτέᾱ oder ἴτυς av. vaēiti- "Weide", ai. vēta- "Gerte", lat. vītis "Rebe", air. féith "fibra" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 224 f., Petersson Zur Kenntnis 58 f., Trautmann Wrtb. 347.
Avots: ME IV, 648
Avots: ME IV, 648
vīzīgs
I vīzîgs,
1): sonderbar
(mit ì 2 ) Fest; lai es augu tik vīzīga (Var.: luokana) kâ vītuola žagariņš BW. 1711, 2 var.
Avots: EH II, 794
1): sonderbar
(mit ì 2 ) Fest; lai es augu tik vīzīga (Var.: luokana) kâ vītuola žagariņš BW. 1711, 2 var.
Avots: EH II, 794
žagars
žagars, žagara BW. 27136 var., Demin. žagariņa Biel. t. dz. 2389, žagarītis BW. 1711, 1 var., die Rute; der (dürre) Ast; Plur. žagari, Ruten (zum Brennen und Schlagen U.), Reisig, Strauch(werk); Zaunholz V.: liepiņas žagariņu BW. 1711, 2 var. vītuola žagariņu 3045. uozuola žagariņš 4589. bē̦rza žagariņš 10717. ērkšķu žagariņu 6621, 5. sluotu žagariem 1149 var. krūma žagarus 33517. rīkstes žagariņus 35330. aiz tā sausa žagariņa 13734 var. maza aizvējiņa nuo tā viena žagarīša 13734 var. kâ zīlīte žagarā 14212 var. žuburaiņu žagariņu 31021. izluocīju bē̦rzu birzi pa vienai žagarai 27136 var. ņem... rīksti, dzen miedziņu žagarā (in den Strauch?) Biel. t. dz. 797. kas tu par ganu, ka tev ne žagara nav ruokā! Frauenb. žagarus dzīt LP. III, 44, Reisig führen. brauksi žagaruos (Reisig holen) BW. 14787. žagaru kaudze, blāķis, ase (Frauenb.), ein Reisighaufen. žagaru gubiņa Br. 143. žagaru cirvis, ein nicht scharfes Beil zum Reisighauen Frauenb. žagaru klēpis, nasta, nuozis (Frauenb.), neslis (Frauenb.). žagaru klucis, ein Klotz, worauf Reisig gehauen wird. žagaru malka, aus Ästen und Baumkronen bestehendes Brennholz. žagaru mežs, ein junger Wald Frauenb. žagaru vīri, Arbeiter, die Reisig hauen ebenda. žagaru žuogs, ein Zaun aus Strauchwerk ebenda. žagarus duot, Ruten geben, (mit Ruten) prügeln. žagarus dabūt, Ruten, Prügel bekommen. Wegen des ž- (für z- ) anscheinend entlehnt aus li. žãgaras "ein dürrer Ast", wozu die Notiz unter zagata und auch Schnetz Idg. Jahrb. XVI, 257.
Avots: ME IV, 785, 786
Avots: ME IV, 785, 786