gubināt
gubinât, tr., biegen, knillen: dē̦lu mātes šķidrautiņš abi ruoki gubināms BW. 24742, 1; zu gubt.
Avots: ME I, 674
Avots: ME I, 674
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'gubināt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'gubināt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (1)
gubt
gubt, [gùbu Nieder-Bartau od.] gubstu [Ruj., Bers., Kreuzb.], St., U., gubu, einsinken, sich senken, sich niederbücken, zusammenfallen: gubts de̦guns U. b. 110, 33 siena kaudze sāk jau gubt (kleiner werden) Dond.] Von einem prs. gūbstu: gūbsti nu virsū! AP. [wohl: falle nun her (über jem.)! - Nebst gubināt, guba, gubāt, gūbruot, gūbāt u. a. zu li. gubúotis "sich verflechten" gùbulas "Knäuel", dvìgubas "zweifach", gaũbtis "sich krümmen", apr. gen. s. fem. g. dwigubbus "zwiefacher", aksl. gъno,ti "biegen", prěgybati "beugen", r. губа "Busen; Bucht" und vielleicht ae. géap "gekrümmt", d. schweiz. guppel "Höcker" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 136 f., Persson Beitr. 105 u. 835 2 , Berneker Wrtb. I, 366 f., Trautmann Wrtb. 100 f., van Helten PBrB. XXX, 218].
Avots: ME I, 674
Avots: ME I, 674