gùldinât [li.
guldinti], gùldît, -u, -ĩju (li.
guldýti), tr.,
1) schlafen legen, niederlegen, betten: es jūs ar˙vienu e̦smu guldinājis, guldīšu arī tagad LP. VI, 179.
māte savu laisku meitu padzirnē guldināja BW. 7949.
pirmuo nakti tautietis mani uz ruociņas guldināja BW. 23048, 3.
tapsi guldīts savā kapā II Kön. 22, 20;
1) schlafen, rasten lassen: svešas mātes raibuliņas kalniņā guldināju BW. 28973, 1.
ganīs tautu miglacīte, silmalā guldīdama 29006;
3) (guldît) term. techn.
für das Betten des Brautpaares: ap pusnakti nuovadīja jaunuo pāri uz guļu, guldīja BW. III, 1, 8.
vedējmāte taujāja pēc brūtes un gribēja viņu vest guldīt Vēr. I, 53.
4) anlegen: naudu bankā. Refl.
-tiês, sich legen, lagern: dziļas plaisas guldinās viņu starpā Pūrs III, 90.
[kur tu gadījies pusdienā Glück Das hohe Lied 1, 7].
guldîts, Part. pass.,
niedergelegt, gebettet: guldīts brandvīns, siers = guldāms br., s., der Branntwein, der Käse, der den Gästen für das Betten der Braut ausgeteilt wird BW. 25088, III, 1, 44:
šī izdala pa gabalam guldīta siera BW. III, 1, 98.
[guldīti brunči, gefaltete Weiberröcke Biel. n. U.]
Kļūdu labojums:
2) schlafen, rasten lassen = liegen machen
nuovadīja = pavadīja
Avots: ME I,
676