aizgurdzēt‡ àizgur̂dzêt, mit gurgelnden Lauten sich entfernen: ūdeņi aizgurdz. Refl. -tiês, aufgurgeln: kaklā kas aizgurdzējās Trik.Avots: EH I, 26
gurdzētgur̂dzêt (li. gurgė´ti "бурчать в животѣ" bei Skardžius Arch. Philol. III, 49): = ‡ gulˆdzêt" (wo?); laižas dzērves, gurdzuoši klūguodamas Janš. Mežv. ļ. II, 468.Avots: EH I, 420
gurdzētgur̂dzêt [PS., Lis., C., Arrasch u. a.], -dzu, -dzēju, gur̂gt [Arrasch, gur̃gt Nigr., Dunika], -dzu, knistern: sniegs mīksts un gurdzēt gurdz zem kājām MWM. VII, 802; III, 586. mīksta piena kleņģere, ka gurdz vien VIII, 498. Vgl. li. gurdė´ti "бурчать в животѣ" und] gurgžė´ti "хрустѣть".Avots: ME I, 683
nogurdzētnùogurdzêt (unter nùogurgt II): sniegs nuogurdzēja - auch Mesoten, N.-Peb. kaklā kas nuogurdz Kalz., Wessen.Avots: EH II, 48