Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'iebaidīt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'iebaidīt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)
iebaidīt
piebaidīt
pìebaidît, tr., erschrecken: zakītis... atgājis labi vien piebaidīja (citus zvē̦rus) Pas. I, 222 (aus Rositten).
Avots: ME III, 237
Avots: ME III, 237
Šķirkļa skaidrojumā (3)
iešaudīt
ìešaũdît, tr.,
1) anschiessen:
iesim putnus iešaudīt un iebaidīt;
[2) einschieben
L.].
Avots: ME II, 76
1) anschiessen:
iesim putnus iešaudīt un iebaidīt;
[2) einschieben
L.].
Avots: ME II, 76
nonerrot
‡ nùone̦r̃ruôt, beschädigen, verderben, verhunzen: nuone̦rrat (nepareizi šujuot vai piegriêžuot) drēbi Salis. ar tādu baidīšanu var bē̦rnu n. (einschüchtern Prl.) ebenda. pieci gadi gaŗuo zeķi kâ ne̦rruot nuone̦rruoju ("?") Ceļi VIII, 304 (aus Frauenb.). n. zirgu, ein (junges) Pferd schlecht einfahrend nückisch machen Lemb., ein Pferd einschüchtern ("ar niekiem iebaidīt") Prl.
Avots: EH II, 72
Avots: EH II, 72
sadruvēt
II sadruvêt, sadrūvêt,
1) tr., bedrohen, erschrecken;
2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,
1) eine Gemütserschütterung
U.;
2) die Bedrohung
U.;
3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.
Avots: ME III, 614
1) tr., bedrohen, erschrecken;
2) intr., sich ärgern:
sadruvējis cilvē̦ks, ein verdriesslicher Mensch Ahs. n. RKr. XVII, 49. Refl. -tiês (sadruvēties U.), erschrecken (intr.) U., Doblen, Autz, sich fürchten; betrübt, traurig werden sadrūvêtiês) Tals., "saīgt" (sadrūvēties) Tirsen: sadruvējuos nuo kāda maza truokšņa Apsk. v. J. 1903, S. 427. it kâ sadruvējies sarāvās A. v. J. 1901, S. 9. Kārlis nuo viņa bardzības bija sadruvējies De̦glavs Rīga II, 1, 50. augļuotājs sadrūvējās tik˙pat kâ iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu ebenda S. 570. viņa sadrūvējās un saīga asa kâ meža ruozīte Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 34. kalpuone sadruvējusies piecē̦lusies A. Autz. dvēsele nesadrūvējas nuo lāstiem A. XX, 127. kruodznieks paskatījās tâ kâ sadrūvējies uz Sikspārņa muguru XXI, 539. viņš gāja sadrūvējies un klusēdams Upītis Sieviete 228. Subst. sadruvêšana, sadrūvêšana,
1) eine Gemütserschütterung
U.;
2) die Bedrohung
U.;
3) sadruvêšanâs "?": nuopūsties tas drīkstēja, un šuoreiz bez kādas sadruvēšanās Alm.
Avots: ME III, 614