II ìekal̂ne Jürg., iẽkalne MSil.], iekalns,der untere Abhang eines Berges od. ein niedriger Hügel:[iekalnē aug krūmi Jürg.] uz Ve̦ntspils pusi stiepjas iekalns gar jūŗmali. Lautb. Luomi 75. [Dazu der instr. pl. iekalnis,mit Erhöhungen:iekalnis, ielejis tā istabiņa BW. 24097, 2.]
piẽkal̂ne N.-Peb., Arrasch, Jürg., Wolmarshof, Bauske, piêkalne2 Salis, Adiamünde, piekalns Pas. II, 154, der Bergabhang:ve̦lns nevaruot bluķi viņā piekalnē pavelt LP. VII, 1189. piekalnē (Schujen) bij re̦dzamas dažas zemnieku mājas A., XX1, 205. nuorauguos... pāri klajumiem un piekalniem Rīg. Av.
piẽkāje Drosth., Treiden, N.-Peb., = iekalne">piekalne:plūda jautri ļaužu bari kalna piekājē Plūd. Llv. II, 265. tas bija Baiļu kalna piekājē MWM. VII, 396.