pìesêst,
1) sich setzen: piesēžat lūdzami, ich bitte, setzen Sie sich! U.
piesēdi, būsi viesis! (eine im Lindenschen übliche Redensart, wenn jemand zum Sitzen auffordert) Mag. XIII, 3, 53.
nāc, piesēsti šeku, uz skraģa! Kārstenis.
vecene lūguse piesēst, kamē̦r viņa pagādāšuot ēst LP. VII, 1267.
kad dzīŗu ļaudis pie galda piesēž... VII, 396;
2) sitzend andrücken, sich draufsetzen: sēdi gudri, man[a] māsiņa, piesēd[i] viņa svārku stūri, tad tu viņu uzvaļāsi visu mūžu dzīvuodama! BW. 16088;
3) sitzend anfüllen; sich mit Sitzenden anfüllen:
es piesēdu (Var.:
apsēdu) tautu galdu ar deviņiem bāliņiem BW. 19157 var.
pilli krūmi piesē̦duši ventenieku dzeltenīšu 11558.
pilli beņķi piesē̦duši le̦pnu tautu istabā 16304.
starp bagāti piesē̦stām galdu rindām. Refl.
-tiês,1) sich (an etwas) setzen: pie liepiņas piesēduos VL.
ja kāds nuo kāzeniekiem nejauši piesēdās pie panāksnieku galda . . . BW. III, 1, 55;
2) sich (mit Sitzenden) anfüllen: uozuoliņš sīku putnu piesēdies BW. 7876, 2.
(krē̦sli) pa vasaru maz cilāti un tādēļ bagātīgi putekļu piesē̦dušies De̦glavs Rīga II, 1, 170.
Avots: ME III,
288,
289