izāvīt
izâvît, tr.,
1) foppen:
izāvi viņu, lai viņš bīstas tevis Mar. n. RKr. XV, 116;
2) erschrecken:
viņš... zaķi izāvīs, tâ ka tas aizbēgs Seibolt. Refl. -tiês, zur Genüge toben, sich unbändig, albern gebärden, sein Wesen treiben: izāvījušies ķē̦mi atkal aiziet LP. VII, 1061. akrobāts izrādē visādi izāvījās Tirs.
Avots: ME I, 714
1) foppen:
izāvi viņu, lai viņš bīstas tevis Mar. n. RKr. XV, 116;
2) erschrecken:
viņš... zaķi izāvīs, tâ ka tas aizbēgs Seibolt. Refl. -tiês, zur Genüge toben, sich unbändig, albern gebärden, sein Wesen treiben: izāvījušies ķē̦mi atkal aiziet LP. VII, 1061. akrobāts izrādē visādi izāvījās Tirs.
Avots: ME I, 714