sapluôsît,
sapluôsnît Warkl., tr., freqn. zu
saplêst, zerreissen; zerfleischen: sapluosīt gabalu gabaluos Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 37.
mētelītis sapluosīts BW. 2737, 2.
sapluosīti papīra gabaliņi A: XX, 166.
(grāmatiņu) izlasīju, sapluosīju BW. 13276.
nezvē̦rs sapluosījis cilvē̦kus LP. VII, 1329.
vanags sapluosa... putnus LP. V, 184.
vāģu riteņi bijuši sapluosīti, gabali izšķaidīti Etn. III, 109.
asi nagi tuo sapluosa un izkārpa Stari III, 222. (fig.)
tava pazušana man sapluosīja sirdi Rainis.
dzejnieka sapluosītuo dvēseli Vēr. I, 965. Refl.
-tiês, sich beim Toben, beim Sichbalgen zuvieltun: bē̦rns sapluosījies Salis.
Avots: ME II,
704,
705