Paplašinātā meklēšana

àizkàlst, vor Dürre nicht aufkeimen, verdorren: labība aizkaltusi LP. V, 146; aizkaltis - im Infl. durstig: Jānis bija aizkaltis Zb. XVIII, 462.

Avots: ME I, 30

izkàlst: tur izkalta viss ūdens Pas. VIII, 220; "izslâpt" Siuxt: visu cē̦lienu izkaltis, - nu viņam gribējās dzert. ‡ Subst, izkaltumi, dürres Laub, Gras: pa mežu ir ve̦ci i., ve̦cas zâles, izkaltuse grīsla Orellen.

Avots: EH I, 452

izkàlst, intr., austrocken, trocken werden, izkaltis siens, kuoks. mute, mēle, rīkle izkaltusi; fig., verdorren, mager werden: izkaltušas ruokas. meita gluži izkaltuse LP. VII, 314. zirgi izkaltuši, die Pferde sind durstig geworden Biel. n. U.

Avots: ME I, 747

pêdîgs: ēdit ... pē̦dīgu (gespr. ostle. pādeigu) maltīti! Tdz. 36720. pēdīgais, der schlimmste Kurl. n. BielU., Salis: p. cilvē̦ks, ein sehr schlechter Mensch, ein Taugenichts, ein Dieb Sonnaxt. - pēdīgi,

1): nuo tās malas jāsāk griẽzt metiens, kur pēdīgāk ve̦lk ārā nuo rijas Iw.; ‡

2) sehr, ganz und gar, endgültig:
p. bedraiņš ģīmis (ganz u. gar pockennarbig) Frauenb. p. izgājušas nuo jē̦gas tās meitenes (sind ganz und gar verdorben) Grenzhof n. FBR. XII, 19. dārzs izkalst p. Linden in Kurl. saē̦sts nuo bē̦dām p. ebenda.

Avots: EH XIII, 227

uzjùmt: linus sastāda stādā un virsū tâ kâ uzjumj, lai neizkalst puoļas AP. u. līdz augšai vienu linti Ramkau.

Avots: EH II, 723

ver̂psne, der heisse Luftzug (vom Heizen), die Glut Wessen: tādā verpsnē ilgi nevar trivīt Gr.-Buschh. nāk kâ verpsne pretiņ ebenda. pakar autus uz verpsnes cepļa priekšā, lai izkalst! Warkh. Zur Wurzel von vir̂t?

Avots: ME IV, 541