izklāpot
izklāpuôt, izklàpât 2 Bers., undicht werden (vom Getreide) Druw. n. Etn. II, 130: [slikta, re̦ta labība, sevišķi auzas rudenī pie saknes pārgumst vai nuolūst un salms ar skaru nuokrīt uz zemes, - izklāpā, pie kam daži stiebri paliek arī stāvuot, kamē̦r "veldzē" visus stiebrus sagāž uz vienu pusi Bers.; izklāpāt Odensee "sasist (labība) veldrē un salauzīt"; vgl. izklēpēt].
Avots: ME I, 752
Avots: ME I, 752