izlūkot
izlũkuôt (unter izlũkât ), Refl. -tiês, ‡
2) = izmēģinâtiês: izlūkuojuos ilgu laiku, bet nevarēju duris atslēgt Jürg.
Avots: EH I, 464
2) = izmēģinâtiês: izlūkuojuos ilgu laiku, bet nevarēju duris atslēgt Jürg.
Avots: EH I, 464
'izlūkot' ir atrasts šādos šķirkļu elementos: