izsaukāt
izsaũkât, tr., freqn.,
1) wiederholt rufen:
māte visur izsaukāja, bet bē̦rns neatbildēja;
2) schimpfen, schmähen:
viņš viņu visādi izsaukāja. Refl. - tiês, längere Zeit vergeblich rufen: viņa mazā biedrene izsaukājās viņu veltīgi Vēr. II, 221. mums te jāizskrienas, jāizsaukājas, jāizmeklējas MWM. VI, 193.
Avots: ME I, 795
1) wiederholt rufen:
māte visur izsaukāja, bet bē̦rns neatbildēja;
2) schimpfen, schmähen:
viņš viņu visādi izsaukāja. Refl. - tiês, längere Zeit vergeblich rufen: viņa mazā biedrene izsaukājās viņu veltīgi Vēr. II, 221. mums te jāizskrienas, jāizsaukājas, jāizmeklējas MWM. VI, 193.
Avots: ME I, 795