Paplašinātā meklēšana

[ìeskānis od. ìeskānējis Dond., = ieskāņš: piens jau ieskānis.]

Avots: ME II, 65

kānis, die gans Schrunden n. Manz., Mag. IV, 2, 120; [kāns Mar. n. U.]; s. kāne.

Avots: ME II, 191

‡ kučkāniski N.-Wohlfahrt, Orellen, PS., = kučkis.

Avots: EH I, 666

‡ naškānis Sonnaxt "lamu vārds sliktam, nerātnam cilvē̦kam vai dzīvniekam": atdevu rateni Aveniņiem, - sabīdelēja naškāņi.

Avots: EH II, 6

sakānis, s. sakārnis.

Avots: ME II, 647

skānis Burtn. n. U., Plur. skāņi U., = skārnis, der Scharren, die Fleischbank; wohl mit -ān- aus -ārn-.

Avots: ME III, 879

‡ tàlkānis ² Auleja, = tàlcē̦ns ² .

Avots: EH II, 665

čakãrns, [čakāns Smilt., čakāns Burtn.], čakãrnis, auch čakānis, čakans Mar. n. RKr. XV, 110, čakars, Demin. -ītis, -iņš BW. 9808,

1) ein Wurzelende, Wurzel Stück, umgestürzte Baumwurzel mit allem, was daran hängt:
saulīt(e) kūla mēnestiņu ar sudraba čakarniņu. In Ahs. nennt man čakariņš einen abgeschälten Weidenzweig, welcher zum Rühren von Mehlbrei benutzt wird [vgl. čakarêt];

2) ein alter, griesgrämiger Mensch:
čakārni, činkuri, šķiriet ceļu BW. 1513;

3) čakãns, ein grosser Krebs
Smilt. [čakārnis ist vielleicht durch Kontamination von čakans (s. dies und čaka) und sakārnis entstanden.]

Kļūdu labojums:
čakārni = čakārņi

Avots: ME I, 401

kãne [Līn., kãna Lautb.], kane BW. 2533, die Gans (in der Kindersprache): dzen kānes ganuos Gold., Wain. guž, guž, kānīte, tē̦vs tevi kaus BW. piel. ² 2533. Die Gänse lockt man in vielen Gegenden mit: kāne, kāne! Biel. I, 318. Vgl. kānis. [Entlehnt? Vgl. etwa r. канъ "Truthahn."]

Avots: ME II, 191

sabliẽķêt,

1) intr., schliefig, glitschig werden:
sablieķējusi maize;

2) "zerschlagen (vom Regen)":
stiprs lietus sablieķē zemi Ahs. Refl. -tiês, schliefig, glitschig, kompakt werden: sablieķējusies maize LP. vulkāniskie pe̦lni un smiltis sablieķējas par tâ sauktuo tufu MWM. VI, 621.

Avots: ME III, 595

I sakārnis (li. šakarnis "ästig" Lit. Mitt. I, 390) U., Mag. XIII, 3, 62, Lasd., Odensee, Selb., sakârnis ² Līn., sakānis Uozuolmuiža bei Gold., sakarnis U., Selsau, Annenburg, sakārns Nerft, sakarns BW. 30986 var., sakārne BW. 15209, Wessen, sakārznis N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411,

1) ein Wurzelende, Wurzelstück in Verbindung mit dem Stamm, aber aus der Erde gerissen, eine umgestürzte Baumwurzel mit allem Daranhängenden:
jāiet uz purva pļavu sakarņu lauzt Selb. Taņa uzmeta sakarņus ugunskuram Aps. VI, 18. es pār puiša galvu lēču kâ par sila sakārnīti (Var.: sakarnīti, čakārnīti u. a.) BW. 9808. sakārņi, grunduļi (Var.: čakārņi, činkuri; cinīši, cērpiņi; sprunguļi, runguļi), šķiŗat ceļu! 1513 var.;

2) sakārnis, ein langer, abgemergelter (abgezehrter) Mensch
Mag. XIII, 3, 62, Gramsden, Gr.-Sessau; als Schimpfwort gebraucht: ak tu ve̦cais sakārnis! Selsau, Odensee. Zu sakas II; dürfte nebst sakne auf einer ursprachlichen Bildung vom Typus des ai. š̍akṛt (gen. šaknáh) "Mist" beruhen.

Avots: ME II, 648