izkâpelêt, ‡ Refl. -tiês,nach Herzenslust, zur Genüge klettern:izkāpelējās pa gŗavas atkalnēm Janš. Bandavā I, 224. kuo gan tis kaķis nav izkāpelējies pa aizgaldu! Saikava.
izkãpaļât [Nigr., izkâpelêt Drsth.], durchklettern:viņa bija jau izstaigājusi un izkāpaļājusi klēts augšu Apsk. I, 192. [izkāpelēt visus kalnus Drsth.]