Paplašinātā meklēšana

àizkãsêt, weghusten (vorzüglich ein böses Omen) U., durch den Husten einen von einer gewissen Gedankenrichtung ablenken A. X, 1, 211. Refl. -tiês, zu hüsteln anfangen: aizkāsējās, it kā gribē̦tu kuo sacīt Purap.

Avots: ME I, 32

‡ apkāsêt, auf jem. hustend, ein Unglück über ihn heraufbeschwören: tu tuo bē̦rnu apkāsēsi, - nekāsē viņam virsū! Golg.

Avots: EH I, 91

atkãsêt: iedzēru zâles, - tūliņ varēju a. un kļuva vieglāk Vīt.

Avots: EH I, 147

atkãsêt, hustend auswerfen: miltu putekļi kuoda rīklē un nebij atkāsējami A. Upītis Vārds 1913, 39. asiņu atkāsēšana, das Blutspeien. Refl. -tiês (li. atsikósėti), sich durch Husten eine gewisse Erleichterung verschaffen, sich ausräuspern: atkāsējies, nuokle̦puojies, tas iesāka kapa balsī Purap.

Avots: ME I, 166

‡ I iekãsêt, hineinhusten Dunika: ie. šķīvī. ie. citam acīs, einem ins Gesicht husten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "husten").

Avots: EH I, 519

‡ II iekâsêt ² Frauenb., (einen Haken) einhaken.

Avots: EH I, 519

ìekãsêties, hin und her wieder (plötzlich) anfangen zu husten: Trīne aiz˙vien iekāsējās Lautb. Luomi. 36.

Avots: ME II, 27

izkãsêt (li. iškóse"ti), hustend, auswerfen, aushusten: kāsēju, kāsēju, bet ne˙kā nevarēju izkāsēt. Refl. - tiês, zur Genüge husten: vai nu reiz nebūsi izkāsējies?

Avots: ME I, 750

I kãsêt: auch AP., Iw., Frauenb., (mit à ² ) Auleja, Kaitenbr., KatrE., Linden in Kurl., Oknist, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 606

I kãsêt (li. kósėti), - ẽju, intr., husten: bē̦rns saaukstējies: stipri kāsē. s. kãsus.

Avots: ME II, 203

II kāsêt, in badu kāsēt, sich durch Hunger abzehren St., Hunger leiden Oppek. n. U. [Wohl aus * kārsēt; vgl. badakārsis, karst II und li. karšėti "старѣть", káršti "хирѣть".]

Avots: ME II, 203

‡ *III kàsêt, zu erschliessen aus ‡ iekâsêt ² II.

Avots: EH I, 606

nùokãsêtiês [li. nusikósėti], eine Weile husten: viņu gaŗi un smagi dzird nuokašējamies Blaum. viņš nuokāsējās un sāka lasīt A. XIII, 519.

Avots: ME II, 797

pakāsêt,

[1) ein wenig husten
Bauske, Bers.;

2) husten (nach Ausdrücken des Könnens):
nevar pakāsēt];

3) "?": kundze steidzas pakāsēt savai mātei MWM. VI, 718. [Refl. -tiês, ein wenig husten.]

Avots: ME III, 44

sakãsêt, ‡

2) = izkãsêt: slimnieks ne˙kā nevarēja s. Dunika.

Avots: EH XVI, 416

sakãsêt, eine gewisse Zeit hindurch husten: s. visu nakti. Refl. -tiês, plötzlich husten: Nuorlauks sakāsējās, sakustējās Krišs Laksts 36.

Avots: ME II, 648

uzkãsêt, auf jem. od. etw. husten (perfektiv): uzkāsēt kam virsū.

Avots: ME IV, 341

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

gvergzdêt (unter gverkstêt): "duobji kāsēt" Gramsden.

Avots: EH I, 425

‡ ìekŗe̦muôtiês B. Vestn. "iekāsēties".

Avots: EH I, 523

II kāsa, in suņu kāsa, eine Art auszehrender Krankheit der Kinder St. [Vgl. kāsēt II.]

Avots: ME II, 203

kāsis, [wohl aus kārsis], in badakāsis [zu kāsēt II] und in naudas kāsis, ein geldgieriger Mensch.

Avots: ME II, 204

kraûcenis,

1) en Hüstelnder, ein Brustkranker,
cilvē̦ks, kas nevar labi izkāsēt, slimuo ar krūtīm Erlaa, Etn. I, 34;

2) Teufelsjunge;

3) der Pl. krauceņi, das Ausvomierte (namentl. vom Hunde)
Spr., Lub.

Avots: ME II, 262

piršķa,

1) "?": labāk ņēmu piršķas meitu nekâ... kāsētāju VL. aus Lubn.;

2) "jem., der nichts ausrichten kann und seIn Versprechen nicht hält"
Vank.; "draiskulīgs, gražīgs cilvē̦ks" Druw.

Avots: ME III, 228

re̦ksns: auch Pilda n. FBR. xin, 46, 51, Zvirgzdine n. FBR. X, 27, Auleja: re̦ksni gurni Tdz. 54578 (aus Rēzna), 57257 (aus Ķaunata). re̦ksnas kājas 57898, 3 (aus Asūne). aiz re̦ksna kuoka Pas. VIII, 293. re̦ksnu sprēst, grob spinnen Auleja. pakalu kre̦kli re̦ksni (grob) kai maiss ebenda. puiši dzied ar re̦ksnuo (mit grober, niedriger Stimme), meitas ar sīkuo ebenda. re̦ksni (rekšņi) kāsēt ebenda.

Avots: EH II, 365