Paplašinātā meklēšana

kàlss (unter kàlse̦ns): vadus reņģe kalsāka Kaugurciems.

Avots: EH I, 579

kalss, s. kalse̦ns.

Avots: ME II, 144

kàlse̦ns [C., kal˜se̦ns Ruj.], kàlsnẽjs [C., kalˆsnejs ² Ruj.], kàlsne̦ns, [kàlsns N. - Peb., PS., kalˆsns ² Salis, kal˜sns Lautb., Ahsw., Bauske, kal˜sans Dond. (kann hier aus kal˜sns entstanden sein)], kàlss, mager, hager, knochig: kalse̦ns nieka vīrelis Degl. bāls, kalsnējs un sīciņš, kāds viņš bija Vēr. II, 65. kalsnējs te̦lē̦ns Bers. kalsnēja seja, ein hageres, kränkliches Gesicht Adsel. tai pieglaudusies kalsna sieva Vēr. I, 1298. kalsni, izģinduši tē̦li Asp. paslaiks, kalss latgalietis Austriņš M. Z. 92. Zu kalst [und mhd. hel "ermüdet", mnd. hellich "durstig" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 113, Schwabe Idg. Jahrb. VIII, 193, Holthausen IF. XXXIX, 70, Petersson Ar. u. arm. Stud. 45, sowie wenn mit r aus l - ai. kṛša-ḥ "hager, schwächlieh".]

Avots: ME II, 144

kàlst, - stu, - tu, intr.,

1) trocken, dürr werden, verdorren:
zâle saulē kalst. viņa skrēja, kamē̦r tai sāka mute kalst Asp.;

2) mager werden, verkommen:
ja aizkūkuotais meitiet(i)s pavasarī luopus pirmuo reiz iz kūts izlaižuot un rudenī beigas reizi kūtī piesienuot, tad luopi kalstuot Etn. II, 171; kalstama sērga, die Dürrsucht, Schwindsucht St., Bers., Druw. n. A. XVI, 284. [Zu kalss (s. dies), kaldams, aizkalêties, apkala, r. колѣть "erstarren", s. Zubatý AfslPh. XVI, 395; Ableitung von einem urbalt. * kaltas "erstarrt, hart, dürre".]

Avots: ME II, 144, 145