Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'kamene' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'kamene' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)

kamene

I kamene: auch Alswig, AP., C., Hochrosen, Kalnemais, Meiran, Memelshof, N.-Peb., Prl., Saikava, Schujen, Sessw., Smilt., Sonnaxt, Trik., Ubbenorm (unbek. in Bauske, Dunika, Jürg., Lemb., Lems., Pabbasch, Salis, Wandsen, Zögenhof).

Avots: EH I, 581


kamene

I kamene, Wolm., Wend., kamine [li. kamìnė] Mar., Schwanb., Lis., die Erdbiene, Hummel: salīkuse vīra māte kâ tā sila kamenīte (Var.: kaminīte, kameniņa) BW. 23316, 15. sīca bite, kamenīte 363. Dialektisch kommt auch die männliche Form kamenītis vor: BW. 3531. (aus Palzmar). kamenītim kreimenīte tādu prieku neieduod Jan. [Nebst kamane zu apr. camus, slav. čьmeľь dass., slav. komarъ "Mücke", mhd. hummel "summen", ahd. humbal, norw. humla "Hummel" u. a., s. Uhlenbeck PBrB. XXXV, 174 f., Zubatý AfslPh. XVI, 387, Fick Wrtb. I 4 , 384, Berneker Wrtb. I, 167 und Trautmann Wrtb. 115 f.]

Avots: ME II, 149


kamene

II kamene: "uz kameni" ME. II, 149 zu ersetzen durch "uz kamieni".

Avots: EH I, 582


kamene

II kamene, kamiens, kamiene, kamiena, kamins Mar., kamine, die Tannenborke, auch wohl Eichenrinde Biel. H. 218: piesēja kameni (nuoplē̦stu egles mizu) pie kuoka Etn. III, 61. viņa iemukuse kameņu būdā LP. VI, 557. ar kamienu izlabuojuši jumtus PS. es būtu tādu vēdzelīti uz akmeni atvilkusi BW. 21225, 8. lubas, kas gul uz egles mizām jeb kamienās Plutte. [Nach Miklosisch Etym. Wrtb. 126 zu serb. kömina "grüne Nussschalen"(?); vgl. auch serb. kòmiti "enthülsen" bei Berneker Wrtb. I, 557.]

Avots: ME II, 149, 150

Šķirkļa skaidrojumā (13)

atskamenis

atskamenis, [atskaminis Warkland], ein Besen-, Quaststumpf Mar., Nerft. Auch: sluotas atskaminu (acc. s.) BW. 18500 (aus Lettin). In Schwaneb. u. Oppek. sei atskamen[i]s das jenige Ende eines Quasts, das man beim Gebrauch in der Hand hält [(in Korwenhof dafür atskamene) und auch das spitze Ende des Besenstiels].

Avots: ME I, 191, 192


cimenēt

cimenêt, - u, - ēju, Gedeihen verleihen [?]: lai pūķis tīrumus cime̦nuot LP. VI, 58, Etn. I, 6. [Etn. I, 6 heisst es: cimenēt = pūķis, ar savādu balsi sīkdams, sanē̦dams, ap laukiem liduo un sauc Lauku māti, lai me̦t rupju graudu. Darnach bedeutet dies Verbum eigentlich wohl ein Summen und gehört in diesem Fall zu kamene "Hummel", slav. čьmeľь dass. u. a.]

Avots: ME I, 383



kamane

kamane (li. kamãnė), die Erdbiene, Hummel BW. 18350; 29029, 1. Vgl. kamene.

Avots: ME II, 148




kamiens

kamiêns C., die Tannenborke Lis., Adl., Golg.; [ Birkenrinde Wid.; s. kamene II.]

Avots: ME II, 151


kamine

I kamine, kamins Mar., A. - Schwanb., Kroppenh., Aahof [(mit i aus ī < ie ?), kamiņš, U.], die Tannenborke: nuoplēsis eglei mizu (kamini) LP. V, 86. Vgl. kamene II.

Avots: ME II, 150


kamine

II kamine, s. kamene I.

Avots: ME II, 150




uzpļaut

uzpļaũt,

1) mähend auf etw. fallen lassen:
siena vālu uzpļaut virsū nepļautai zâlei;

2) mähend auf etw. geraten; mähend zum Vorschein hringen, auffinden:
uzpļaut uz akmeni. uzpļaut kamenes;

3) noch, dazu mähen:
virs nuorādītā darba uzpļaut vēl 3 spailes Nigr.;

4) einen Schlag versetzen
Golg.: uzpļauj zirgam U.;

5) = uzmest U.: uzpļauj ūdeni U. Refl. -tiês,

1) man izkapts uzpļāvās uz akmeni, mähend geriet ich versehentlich mit der Sense auf einen Stein;

2) sich unversehens auf etw. od. jem. stürzen:
uzpļauties tumsā kam virsū.

Avots: ME IV, 368


ziemīgs

ziemīgs,* wintedich: kamene ... atstāj ziemīguo alu sniegs ziemīgi črkstēja zem zuolēm Jauns. Raksti III, 322. saule ... bij ziemīgi bālgana VI, 21.

Avots: EH II, 811