Paplašinātā meklēšana

kaplis,

3): auch Wessen;

5): sūdus kapj ar dzelža kapli; jis ir ar 2 starām taisīts Liepns; ‡

6) "?": (dravenieki) kapli[?] pina, truopu raksta BW. 30283 var.

Avots: EH I, 587

kaplis (kaplỹs), [kapls Glück I Sam., 13, 20, kaple Depkin],

1) die Hacke, ein landwirtschaftliches Werkzeug [Setzen, Selb.]:
nāc ar cirvi, nāc ar kapli: visa mana tē̦va zeme sīku kārklu pieauguse BW. 25929. ai sīkās madariņas, bēdziet kārklu krūmiņā, liela pulka meitu nāca, visām kapļi mugurā 7123. ar kapli nuocẽ̦rt ciņus Drsth.;

2) ein Instrument zum Ausnehmen des Honigs U.:
bē̦das bija tam tē̦vam, kam aug dē̦li, kam aug meitas: kapli kalt, dzeini mīt BW. 3351;

3) = cērte, die Hohlaxt zum Aushöhlen von Krippen, Bienenstöcken, Särgen (Biel. H. 181) u. a.:
aizgāju uz mežu bez cirvja, bez kapļa, atnesu tīni ar visu vāku (Rätsel);

4) das Grabeisen
Elv.;

5) eine zweizinkige Mistgabel Trik., Stom., Mar.;

6) ein Instrument des Maurers zur Zubereitung des Lehms
Aps. [Zu kapât.]

Avots: ME II, 159

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

dupuris,

1) etwas Kurzes und Dickes:
ir gan dupuris šis burkāns Mar. n. RKr. XV, 113. es uzaugu dupurītis BW.;

2) Epitheton der Eiche, der Kartoffel:
rācenīši, dupurīši BW. 2974. uozuolam, dupuram visapkārt saule spīd RKr. VII, 499;

3) dupuŗi, runde, kleine Rüben
Manz.; Mairüben L.;

4) [dupurs], Bruchratte (arvicola amphibius L.)
RKr. VIII, 84;

5) "ein kleiner Kessel, ein kleines Gefäss "
Schwnbg.;

6) "ciņu kaplis (eine Hümpelhacke)"
Jaun-Latgale.]

Kļūdu labojums:
dupurītis BW. = dupurītis BW. 5320

Avots: ME I, 518

izkapļuôt, tr., mit einer Gartenharke (kaplis) ausharken: ar dārza kapli nezāles pilnīgi izkapļuot A. IV, 621.

Kļūdu labojums:
Gartenharke... ausharken = Gartenharke... aushacken

Avots: ME I, 748

kablis,

3): (f. kable) "kas liels, neveikls" Gr.-Buschh.: nū tuo kabli (eine Kuh)
pārde̦vuši; ‡

4) = kaplis">kaplis 1 Kegeln.

Avots: EH I, 572

I kañkalis, [kànkalis ² Mar.], eine harte Erdscholle ["mit àn", Wessenshof], ein Erdkloss, - sacietējis zemes vai izkārnījumu gabals Gold.: šādi, tādi sīki putni, kankalīšu kūļātāji BW. 2664. kaplis, sadauzīdams arkla izlauztuos kankaļus (kukulžņus) un ve̦lē̦nas Antrop. II, 35, Perk. [Als ein Kuronismus nebst. kankars II zu kankalaĩ "Hoden", kankórėžis "ein Tannenzapfen" und vielleicht ciẽkurs, cirkuris, cinkulis.]

Avots: ME II, 155

I kapacis,

1): kapacis Lettg., Bērzgale; ‡

3) kapacis Warkl., = kaplis">kaplis 1. Beruht wohl auf dem Slavischen.

Avots: EH I, 585

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

[kapeklis,

1) kapeklis Ronneb., ein Hackeisen um Libau, Kurs.:
paņem kapekli un sakapā guovīm burkānus;

2) kapeklis Wenden, Trik., Mar., Sermus,
= kaplis 1;

3) = kaplis 3 Setzen, Selburg.]

Avots: ME II, 158

[II kapêt, - ẽju,

1) mit einem
kaplis (den Boden) auflockern;

2) scharren:
suns kapē zemi, laikam peles sauodis Setzen, Selburg;

3) umwenden (Heu, beim Trocknen) Spahren. Zu kapât.]

Avots: ME II, 158

[kapiklis Mar., = kaplis 1.]

Avots: ME II, 158

[II kapītis (?) Treiden " = kaplis 1".]

Avots: ME II, 159

[kaple Warkl., = kaplis 3.]

Avots: ME II, 159

[kâplis ² (?) Roop, Morizberg "= kaplis">kaplis" 3.]

Avots: ME II, 193

[kapslis,

1) ein Hackeisen, Preekuln in Kurl.;

2) = kaplis 1 Setzen, Selb.]

Avots: ME II, 159

knaģis,

1) [ein Haken
Rutzau] oder ein Pflock (balt. - deutsch "eine Knagge"), an dem man Kleider oder andere Sachen aufhängt: uzkabini tuo uz knaģi Wain. [vgl. dän. knag "Nagel zum Aufhängen von Sachen"];

2) ein hölzerner Griff
U. ( der Handgriff am Stiel der Sense Manz.) [vgl. schwed. knagg "Hanvgriff an einer Sense"];

3) "?": rata asē ietaisīti knaģi MWM. VI, 416;

4) [eine Spitzhacke zum Anziehen von Eisschollen
N. - Peb.]: svarīgākais rīks ir tâ sauktais knaģis jeb kaplis, kas attīstījies nuo cirvja Antrop. II, 34;

[5) ein Baum, auf dem man gemähten Klee oder Erbsen trocken
Dunika. - Aus dem Germanischen entlehnt, woher auch estn. nagi "Knagge".]

Avots: ME II, 241

lubstãjs, lubstàvs ² Mar., [der Vorsprung, Erker, die Auslage (eines Daches) Wid.]: lubstājs - četrkantīgs baļķis, kam vienā malā rene izkalta; pie lubu jumtiem tuo liek uz spāŗu līkajiem galiem guleniski Lub., Mar., Etn. I, 122. tur jau kaplis stāvēja aiz lubstāja aizbāzts MWM. VIII, 407. [lubstāji, lubstāris U. (für lubstāvs?), der Umlauf, auf welchem die untersten Lubben des Daches ruhen.]

Avots: ME II, 509

‡ nùokaplît Heidenfeld, mit einem kaplis abhacken: n. cinis pļavā.

Avots: EH II, 51

[pakablis "eine Art Hohlaxt" Grawendahl (vgl. kaplis 3).]

Avots: ME III, 37

raveklis,

1) ein Gerät zum Jäten,
kaplis Ruj., Lettin;

2) noch zu jätendes Unkraut auf dem Felde
Bewern; "ein noch zu jätender Acker od. Garten".

Avots: ME III, 492

šablis, = kaplis">kaplis 3, eine Hohlaxt Warkl.

Avots: ME IV, 1

II šèpelis N. - Wohlfahrt "eine Hacke (kaplis) zum Aufreissen von Moos".

Avots: ME IV, 17

skrāplis,

1) "?": ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! ja tev[i] ve̦lns aizrīdīs, gan mēs skrāpļa (Var.: skruķa) dabūsim BW. 19243 var.;

2) (mit ã ) Ruj., Salgaln, (mit à ²⁾ Gr.-Buschhof, Holmhof, Vank., Pferdestriegel;

3) = kaplis">kaplis, kašeklis, eine eiserne Hacke mit 3-5 Zinken zum Jäten (mit ã ) Alt-Rahden, Pabbasch, Grünhof, A.Bergfried, Hofzumberge, Ukri, (mit à ²⁾ Holmhof;

4) = abras skrāpis Fehsen;

5) Schrape der Gerber
(mit ã ) Grünh.;

6) vēja skrāplis, jem. ohne einen festen Charakter
Ukri.

Avots: ME II, 889

skrublis, ‡

2) ein dem
kaplis ähnliches Gärtnergerät Seyershof.

Avots: EH II, 512

uršeklis,

1) "?": nevarējis izprast, kādēļ kaķītis tura uršekļa prātu pret svešiem Pas. I, 328;

2) "ein grunzendes Ferkel"
(mit ùr ² ) Kalz.;

3) ein dem
kaplis ähnliches Gerat zum Auflockern der Erde Schibbenhof (mit ur̃ ).

Avots: ME IV, 308