Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'kauks' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'kauks' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)

kauks

kauks (li. kaũkas), Heinzelmännchen Kurisch - Haff. [Nebst apr. cawx "Teufel" zu le. kukurs (s. dies).]

Avots: ME II, 173

kauksma

kauksma, das Geheul Ar., Wid. [Vgl. li. kukurs dass.].

Avots: ME II, 173

Šķirkļa skaidrojumā (8)

apkaukt

‡ apkàukt, mit Mühe herumgelangen: kā viņš purvam apkauks apkārt? Golg., Trik.

Avots: EH I, 90

atdrebēt

atdrebêt, intr., entgegen zittern: kad viņš kauks, tad bē̦rni nuo vakara puses atdrebēs Hos. 11, 10.

Kļūdu labojums:
zittern = zittern; zitternd herkommen

Avots: ME I, 154

atkaukt

‡ atkàukt (li. atkaũkti),

1) entgegenheulen
(perfektiv) Salis: kaimiņu suns atkauca pretī;

2) durch Geheul heranlocken:
kuo nu raudat? atkauksit vēl vilku nuo meža Lemburg;

3) a. mājā, heimkehren
(pejorativ) Trik.: gans jau atkaucis ar luopiem mājā.

Avots: EH I, 146, 147

kaucīgs

kàucîgs, [kaũcîgs PS., Trik., Wolm.], heulend, schreiend: uz kaucīga cilvē̦ka saka: kuo tu kauc, vai neizkauksies, kad ādu plēsīs! Etn.

Avots: ME II, 172

kaukt

kàukt (li. kaũkti), -cu, intr.,

1) heulen:
suns, vilks kauc. ja suņi kaucuot, tad miršuot kāds tanīs mājās LP. V, 54. kad suns vakarā, uz mēnesi skatīdamies, kauc, tad sagaidāms nelabs laiks Etn. II, 72. Mit dem Gen., jetzt mit pēc: vilki kuca jē̦ra gaļas, ve̦ci puiši jaunu meitu BW. 889;

2) heulen, flennen, schreien:
Sprw. kuo nu kauc? vai neizkauksies diezgan, kad ādu plēsīs. In Vergleichen: viņš kauc kâ suns, vilks, jūŗa;

3) heulen (von unbelebten Gegenständen), brausen, sausen, ein durchdringendes Geräusch von sich geben, knarren:
jūŗa kauca smalku tīklu BW. 17456. vai vē̦tra, viļņi kauc, uz augšu zvejnieks brauc Mahlberg. rati kauc, kad tie nav smē̦rē̦ti, ragus kauc, kad brauc pa sniegu stiprā salas laikā. dzirnus ŗūca, milna kauca BW. 13646, 4. Verwünschungsformel: ak kad tevi kaucuošais Kaw. Subst. kàukums das Geheul: vilku kaukums. [Zu li. sukukti "aufheulen", p. kukać "schreien", ки́кать "schreien"(von Vögeln)", ai. kōka-ḥ "Wolf; Gans" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4 , 21 u. 375, Berneker Wrtb. I, 639 u. 676, Boisacq Dict. 422.]

Avots: ME II, 173, 174

kukurs

I kukurs,

1) der Buckel:
viņš aizgāja, kukuru uzmetis Mat. kukurus [stādīt Dond.] od. mest Ahs., Purzelbäume schlagen: čūska ieklupa pati uoglēs kukuriņus me̦zdama LP. VI, 473. kukuru kukurniski nuovēlās kāds sniegā Degl. kukuruos, kukurē nest, = kukaragās n.;

2) der Erd-, Lehmklumpen auf geeggtem Felde
Mat.; gew. in dieser Bed. dafür kukursnis, kukurznis. Zu li. kukuriaĩ der obere Teil des Rückens nebst den Schultern" (bei Mikuckij Извѣст. III, 366 und li. kaũkuras "Hügel", le. kauks, kukt (s. dies), r. "кýкры", mhd. hoger "Buckel" u. a., vgl. Zupitza Germ. Gutt. I1 und 110, Persson Beitr. 114, Būga Yiss. XVII, 1, 33, Mladenov AfslPh. XXXIV, 388 f.]

Avots: ME II, 303

piekaukt

pìekaukt,

1) vollheulen, heulend anfüllen:
p. uotram ausis. suns piekauca pilnu visu pamali Druw.;

2) heulend erlangen:
kuo nu piekauksi? tik˙pat jau labāk nepaliks! kuo nu kauci? piekauksi vēl kādu nelaimi! Lennew., Libau, Mitau.

Avots: ME III, 256

vilne

vilne, = vilna II, vilnis, die Welle: ūdens vilnes kauks Manz. Post. I, 12. putu nītes, niedru šķiets, vilne pati audējiņa (Var.: audējiņa vilnīte, viļņu meita audējiņa) BW. 31003,1.

Avots: ME IV, 594