kaukurāt
kaũkurât [Bl.], - ãju Kab., kaukurêt, - ẽju, kaukuruôt, intr., freqn. zu kàukt, wiederholt heulen: vilku māte kaukurēja BW. 23184; 30029, 5. vējš kaukuruo, kad viņš ilgi un skaņi pūš Grünh.
Avots: ME II, 174
Avots: ME II, 174
'kaukurāt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos: