Paplašinātā meklēšana

atkaũlêt, tr., abdingen: sievas raudzīja kādus vairāk atkaulēt BW. I, S. 194.

Avots: ME I, 165

[dakaũlêt Drsth., noch dazu ausbedingen.]

Avots: ME I, 433

‡ ìekaũlêt handelnd, feilschend erlangen (einnehmen): labi būtu, ja varē̦tu vairāk ie. Kalz. und Lubn. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 519

izkaũlẽt, tr., abdringen, erfleichen, erbetteln, erwipken Ahs.: ķēniņš iznācis vienu zaķi izkaulēt LP. IV, 203. meita izkaulēja vēl klāt divi mārciņas vilnas Vēr. II, 204. māte izkaulēja sev tiesību dzīvuot kādā nuo spārniem Stari II, 102. izkaulēt, lai atlaiž tevi A. XI, 545. Refl. - tiês,

1) lange feilschen, dingen:
gan saimnieks izkaulējies, bet lē̦tāki ne par kuo nedevis Etn. III, 31;

2) für sich abdringen, erbitten, erbetteln:
bērni izkaulējās nuo mātes lampiņu Anrop. II, 119. velti pēc tās palīga izkaulējies Stari II, 328. lūgdamies izkaulējas sev vienu ruozīti BW. V, S. 225.

Avots: ME I, 749

izķaulêt, tr., ausessen, gehörig essen: izķaulē vai par pieci, er isst so viel, wie fünf andere zusammen.

Avots: ME I, 759

kaũlêt, - ẽju,

1) dingen, feilschen
LD.; das Aktiv gew. in der Zstz. mit nuo -;

2) mit Hörnern fechten wie die Böcke
L. Refl. - tiês,

1) feilschen, dingen:
guovs e̦suot pārduodama, un nu sākuši kaulēties LP. VI, 200. pēc ilgas kaulēšanās salīga par pusrubli BW. III, 1, 52;

2) durch vieles, unaufhörliches Bitten etwas zu erlangen suchen:
dē̦ls sāka kaulēties, lai tā sieva atlaiž viņu uz mājām LP. VI, 335. lūdzas kaulē̦damies, lai braucuot līdz V, 318;

3) mit den Hörnern kämpfen
U., spielend mit den Hörnern kämpfen C.;

4) mit Eiern schlagen (zu Ostern).
Zu li. kaũlyti "durch vieles Bitten zu erlangen suchen"; [kaũlytis "торговаться; ссориться", kaulỹs "клянча", woneben bei Būga РФВ. LXV, 316 li. kaũnyti u. kaũzyti "beharrlich bitten", und nach Berneker Wrtb. I, 642 zu ai. kōlāhalaḥ "Geschrei von Tieren und Menschen", čech. kulík "Regenpfeifer". In der Bed. "mit Hörnern kämpfen; mit Eiern schlagen" dagegen wohl zu kaut(ies)].

Avots: ME II, 174

I kaũlêt, ‡

3) "harte Gegenstände aneinanderschlagen"
(mit àu ² ) Auleja: k. riekstus Auleja. k. uolas (zu Ostern) ebenda, Wessen; ‡

4) stark blasen (vom Wind)
Seyershof (mit aũ ): tas laiks kaulēs, kamē̦r sakaulēs liêtu. Refl. -tiês, ‡

5) "pūlēties" (mit aũ ) Seyershof, "sisties ar darbiem" Wessen: viņš ar tuo zirgu kaulējas vie˙nādi ("versucht mit Hilfe des Pferdes zu grösserem Verdienst zu gelangen").

Avots: EH I, 594

‡ II kaulêt, würfeln: par maniems svārkiems kaulējuši Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 143). Refl. -tiês Ev., würfeln.

Avots: EH I, 594

[II ķaulêt, mit Fäusten schlagen (von Kindern gebraucht) PK. n. U. ; ķaũlêt "dauzît": tas gan var tuos traukus ķaulēt Salis, Wolm., Bauske.]

Avots: ME II, 357

nùokaũlêt, tr., abdingen, abfeilschen: nu zellis kaulas, kaulas, nevar nuokaulēt LP. VI, 696. Refl. - tiês, sich abfeilschen, abdingen: ļaujas nuokaulēties MWM. XI, 187.

Avots: ME II, 795

[pakaũlêtiês,

1) ein wenigfeilschen;

2) Eier rollen
U.;

3) sich die Zeit vertreiben
U.]

Avots: ME III, 42

pìekaũlêt, zudingen, sich obendrein (etwas) ausbedingen: piekaulēju nuo žīda vēl kādas adatas klāt.

Avots: ME III, 256

sakaũlêt, tr., dingend, feilschend erlangen, erreichen.

Avots: ME II, 646

‡ II sakaũlêt Seyershof, = sapùst 4: laiks kaulēs, kamē̦r sakaulēs liêtu.

Avots: EH XVI, 416

‡ III sakaulêt Berzgale "sasalt": sakaulējuši dubļi.

Avots: EH XVI, 416

‡ IV sakaulêt (?) Wessen, = saķaulêt 1.

Avots: EH XVI, 416

uzkaũlêt: "1)" ME. IV, 340 zu streichen!

Avots: EH II, 724

uzkaũlêt,

1) dazufeilschen:
uzkaulēt vēl vienu latu virsū. Refl. -tiês, sich (mit Erfolg) aufdrängen, auf etw. bestehn: uzkaulējās, lai tuo kādu gabalu pave̦d.

Avots: ME IV, 340

‡ čiñkâtiês Dond. "kaulēties": ar žīdiem daudz jāčinkājas.

Avots: EH I, 290

[kauluôtiês U., = kaulēties.]

Avots: ME II, 176

I tielêt, Refl. -tiês: "kaulēties; ķilduoties" Salis; "tiepties, vilcināties, ķircināties, ķīvēties" Nötk.

Avots: EH II, 687

I tielêt, -ẽju,

1) auf jem. etwas schieben, ihm etwas zurechnen, aufbürden
L., St., U.;

2) überreden
Wessen, Wid.;

3) ahdingen, erfeilschen
(mit ìe ² ) Saikava: saimniece sāka tielēt nuo žīda duci adatu Saikava;

4) widersprechen, in Abrede stellen
Wessen. Refl. -tiês, sich streiten, unverträglich sein Bergm. und Seew. n. U., Spr., N.-Peb., (mit iẽ ) C., Jürg., Pe̦nkule, Ramkau, Siuxt, (mit ìe ² ) Adsel, Bers., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., hartnäckig auf etwas bestehn, sich steifen Serben n. U., Mag. XIII, 3, 51, Bers., Sessw., (mit iẽ) Nötk., (mit ìe ² ) Lubn., Meiran, (mit iê) Bers., Kalzenau; feilschen Meselau, N.-Peb., Ruj., (mit ìe) Weissenstein, Wenden, (mit ìe ² ) Bers., Lubn., (mit iê) Bers., Kalzenau, Stom.; sich zieren (mit iẽ) Bauske, Grünw., Jürg., Libau, Nötk.; stolz tun, sich brüsten Wid.; hartnäckig widersprechen Lennew., (mit iẽ) MSil.: duod, māmiņa, meitu savu! kuo tik ilgi tielējies? BW. I32681 (ähnlich: 14710, 1 var.). netielējies tik daudz un sit saujā! Grünw. netielēšuos ar jums par tuo. sāks šī tielēties ar sulaini LP. VI, 1008, tielējušies, kamē̦r atdevis spieķīti 1022, tirgū kaulēties un tielēties ar zirgu mietniekiem RA. strādnieks tielējas algas dēļ Schibbenhof. tielējas kâ žīdi Ramkau. talka tielē jas (ziert sich) nākt pie galda Bauske. Subst. tielêšana L., St., die Beschuldigung; tielê̦tā]s L., St., wer andern gern was zur Last legt. Wohl von tielis resp. tiele abgeleitet, das nebst tieņus zur Wurzel von tītīt(ies) gehören könnte; anders (zu osset. telun "schütteln, erschüttern") Petersson Etymol. Miszellen 8.

Avots: ME IV, 210

uzdegt (li. uždègti "anzünden"),

1) anzünden
(perfektiv): uguni;

2) Part. praet. act. uz˙dedzis, verpicht (auf etw.): gadās... pircējs un sāk uz˙dedzis kaulēties Vīt.

Avots: ME IV, 324