aizklabēt
àizklabêt, ‡
2) langsam fahrend sich entfernen
Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês, = àizklabêt: tur kas aizklabējās.
Avots: EH I, 30
2) langsam fahrend sich entfernen
Ass. - Kalt. ‡ Refl. -tiês, = àizklabêt: tur kas aizklabējās.
Avots: EH I, 30
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'klabēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'klabēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (12)
aizklabēt
àizklabêt: dažam labam aizklab ("fangen an zu klappern"oder"klappern ein wenig") zuobi Duomas II, 138.
Avots: ME I, 32
Avots: ME I, 32
atklabēt
atklabêt, ‡
2) klappernd, mit Geklapper herkommen:
rati vien atklabēja, ka[d] atbrauce Oknist.
Avots: EH I, 148
2) klappernd, mit Geklapper herkommen:
rati vien atklabēja, ka[d] atbrauce Oknist.
Avots: EH I, 148
atklabēt
atklabêt, klappernd allmählich lose werden: vēl turas (pakavi), bet jāpieve̦lk, tie tīri atkladējuši Vīt. 12.
Avots: ME I, 167
Avots: ME I, 167
ieklabēties
ìeklabêtiês, hin und wieder plötzlich etwas anfangen zu klappern Upītis Sieviete 250.
Avots: ME II, 27
Avots: ME II, 27
izklabēt
izklabêt intr., (klappernd) lose werden: riteņi jāpārve̦lk, - spieķi izklabējuši Lub. Refl. - tiês, sich ausklappern, zur Genüge, zum Überdruss sprechen: skuoluotājs, visu nedēļu izklabējies pa skuolu, grib svētdienā atpūsties Ahs.
Kļūdu labojums:
zum =bis zum
Avots: ME I, 751
Kļūdu labojums:
zum =bis zum
Avots: ME I, 751
klabēt
klabẽt,
1): klopfen (an der Tür)
Stender Deutsch-lett. Wrtb.;
2),: auch Frauenb., Seyershof; ‡
3) "kläffen wie der den Mond anbellende Hund"
Diet.
Avots: EH I, 607
1): klopfen (an der Tür)
Stender Deutsch-lett. Wrtb.;
2),: auch Frauenb., Seyershof; ‡
3) "kläffen wie der den Mond anbellende Hund"
Diet.
Avots: EH I, 607
klabēt
klabêt [li. klabė̕ti "klappern"], - u, - ẽju, intr.,
1) klappern:
zuobi vien klab kâ sunim. klab tev zuobi runājuot BW. 13166. klab tē̦rauda pakaviņi 18987. skan man pieši, klab zābaki 14484. dzirnavas klab Aps.;
2) klappern, schwatzen:
kuo nu klabi atkal niekus? Subst. klabê̦tãjs, der Klapperrer. [Zu le. kleberis (s. dies), klebêt, li. klebė̕ti, poln. kłobotać "klappern"; vgl. Berneker Wrtb. I, 506.]
Avots: ME II, 207
1) klappern:
zuobi vien klab kâ sunim. klab tev zuobi runājuot BW. 13166. klab tē̦rauda pakaviņi 18987. skan man pieši, klab zābaki 14484. dzirnavas klab Aps.;
2) klappern, schwatzen:
kuo nu klabi atkal niekus? Subst. klabê̦tãjs, der Klapperrer. [Zu le. kleberis (s. dies), klebêt, li. klebė̕ti, poln. kłobotać "klappern"; vgl. Berneker Wrtb. I, 506.]
Avots: ME II, 207
noklabēt
noklabēt
nuoklabêt, ein klapperndes Geräusch eine Zeitlang von sich geben: ārā nuoklab ve̦cās durvis MWM. X, 215.
Avots: ME II, 797
Avots: ME II, 797
paklabēt
saklabēt
‡ saklabêt, klappernd, klopfend (intr.) erschallen: vē̦zdas vien saklabēja Tdz. 54398.
Avots: EH II, 417
Avots: EH II, 417
Šķirkļa skaidrojumā (2)
klabināt
klabinât [li. klãbinti "anklopfen"],
1) fakt. zu klabēt, klappern lassen, machen:
vējš klabina luogus od. luoga slēģus. suns klabina zuobus, auch zuobiem. ve̦cais puisis uz manim zuobus vien klabināja BW. 13561. buciņš ragus klabināja 30104. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis 19638; 27438, 2. tautu meitas tukšu pūru par atmatu klabināja BW. 16728. kunga kannas 12132, sieka malu klabināt 8012. muti klabināt, sprechen: diezgan jau e̦smu muti klabinājis, bet viss par velti. tevis dēļ es neiešu muti klabināt. kuo nu klabini niekus! was schwatzst du Unsinn;
2) viel sprechen, schwatzen:
man ar tevi tik daudz jāklabinājas, ka ne˙maz nevaru galā tikt Dond. Subst. klabinãjums, das bereits erfolgte Klappern; klabināšana, das Klappern; klabinâtãjs, der Klapperer.
Avots: ME II, 207
1) fakt. zu klabēt, klappern lassen, machen:
vējš klabina luogus od. luoga slēģus. suns klabina zuobus, auch zuobiem. ve̦cais puisis uz manim zuobus vien klabināja BW. 13561. buciņš ragus klabināja 30104. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis 19638; 27438, 2. tautu meitas tukšu pūru par atmatu klabināja BW. 16728. kunga kannas 12132, sieka malu klabināt 8012. muti klabināt, sprechen: diezgan jau e̦smu muti klabinājis, bet viss par velti. tevis dēļ es neiešu muti klabināt. kuo nu klabini niekus! was schwatzst du Unsinn;
2) viel sprechen, schwatzen:
man ar tevi tik daudz jāklabinājas, ka ne˙maz nevaru galā tikt Dond. Subst. klabinãjums, das bereits erfolgte Klappern; klabināšana, das Klappern; klabinâtãjs, der Klapperer.
Avots: ME II, 207
sals
I sals (ndl. hal "gefrorener Boden"), der Frost: ārā bij... stiprs sals Vēr. II, 534. sals kuož kauluos Alksnis - Zundulis, man friert stark. sākuši zuobi nuo sala klabēt LP. VII, 944. lai kājām neķe̦rtuos... sals klāt LA. kad dze̦guze beidz kūkuot gar Jāņiem, tad būs agri sals Etn. IV, 67. uz... ziemas midžiem lāči mē̦dz duoties pirmiem saliem iestājuoties MWM. VI, 77. turas pie sala, es hält sich bei Frost, es friert andauernd U. sala laiks, kaltes Wetter, Frost: bijis briesmīgs sala laiks LP. IV, 231. - sala Mārtiņš, ein frostiger Mensch Biel. n. U. Nebst li. pãšalas "Nachtfrost" zu sal̂t. Hiermit identisch vielleicht auch poln. sół "Speisekammer in Bauernhäusern" (vgl. zur Bed. le. saltais kambaris).
Avots: ME III, 675, 676
Avots: ME III, 675, 676