Paplašinātā meklēšana

‡ krāva,

1) der Haufe
(mit ã ) Kaugurciems: le̦dus lielās krāvās sakrāvies - ē̦kas augstumā;

2) "kŗaušana" Ar.: liela k.

Avots: EH I, 646

[krãvažas Ruj., Gerümpel.]

Avots: ME II, 269

apkŗaũt (li. apkráuti), tr., beladen, beschweren, belasten: galds ēdieniem bagātīgi apkŗauts BW. III, 1, 100. skujām apkŗauta būda JR. IV, 81. Jē̦kaba dē̦li apkrāva ikviens savu ēzeli I Mos. 44, 13; grē̦ku, lāstu apkŗauts, schuld-, fluchbeladen; apkŗaut kādu baznīcas lāstiem, jem. mit dem Bann belegen; darbu oder darbiem apkŗauts, mit Arbeiten überbürdet. Refl. -tiês, sich beladen, sich belasten, sich bedecken: ar cilvē̦ku kauliem LP. VII, 184. viņi apkŗaujas ar gŗūtu parādu nastu B. Vēstn. kaimiņi apkŗāvušies ar bē̦rniem, die Nachbarn haben viele Kinder.

Avots: ME I, 96

atvẽzt [Gulbern], atvẽzêt, atvẽzinât, tr., zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: vecene atvēza dūri pa gvelzienam A. VIII, 332. atvēzis milnu, uzsvieda gaisuoms Lautb. nu var atkal atvēzēt zuobenu Niedra. iet krūtis atvēzējis. Refl. atvēztiês, atvẽzêtiês, atvēzîtiês, atvēzinâtiês auch atvē̦zâtiês PS., sich zurückschwingen, zum Schlagen oder Werfen ausholen: viņš labi atvēzās un krāva Hasenp. kungs uz briesmīgu cirtienu atvēzējies Saul. 99. šūpuotnes vēl pāri reizu atvēzinājās Up. 11. iet atvēzējies, t. i. atsitināt drēbes un iet ar pilnu krūti Grünh. viņš stāstīja atvēzējies, er erzählte eifrig LP. VI, 638.

Avots: ME I, 210

nùoslañkšķêt [Seppkull, Sackenhof, Ar., nuoslankšêt Dickeln, dumpf erschallen]: vepri... krāva viens uotram tādus belzienus ar galvu pa sāniem, ka tukšumi vien nuosīankšķēja Seibolt Caurie ziedi.

Avots: ME II, 851

I pãrsust, [abtrocknen (intr.)]: viņa krāva tuos kārtīgi krustis, lai pārstis Jauns.

Avots: ME III, 179

pļaũka Karls., PS., Sassm.,

1) die Ohrfeige, Maulschelle:
puisis dabūja kaujuoties daudz pļaũku Sassm: es viņam devu pļàuku ² pa muti Mar. n. RKr. XV, 132. tā ielika viņam pļauku sejā Saul. III, 82. Skārdiņam viņš iecirtis negantu pļauku Vēr: I; 1174. Noltens krāva Krišam pļauku par valgu Krišs Laksts 79. mājas policija lietuojuse arī dunkas un pļaukas Etn. III, 172; "der Faustschlag" Ar.;

2) pļaũka, comm., ein Verschwender
Schibbenhof: viņš gan bija tas lielākais pļauka un plencis MWM. X, 425; pļaũka "ein Pantoffelheld, der sich von der Frau schlagen lässt" Gaweesen. Zu pļaut 1 3.

Avots: ME III, 366

I pļaũt (li. pjáuti "schneiden; mähen" Tiž. I, 238), pļaũju od. -nu, pļãvu,

1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;

2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;

3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut ² , mähen ): Refl. -tiês,

1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;

2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.

Avots: ME III, 366, 367

pusass, -s: nuo plintēm asis krāva, zuobe̦niem - pusasītes BW. 31933, 8.

Avots: EH II, 330

rùočka ² ,

1): zārks ar ruočkām Sonnaxt; ruočkas Wessen "ratu malas galdu saturē̦tājas": ruočkās vien iekrāva ve̦zumu; ‡

2) die Manschette
Jauns. Raksti IV, 194.

Avots: EH II, 391

II sãrts: auch Salis, Ziepelhof, (mit àr) Morizberg, Trik., (mit âr ² ) AP. (unbek. in Oknist, Saikava), ein grosser Scheiterhaufen (bes. die brennende Rodung) Salis: kad līdumu nuosvile̦nāja, tad nesadegušuos kuokus krāva sārtuos - kur vienam kuokam re̦zgalis, tur uotram tievgalis; sārtu vēla pa tām vietām, kur vēl zaļa zāle bij palikuse Ramkau; "ce̦lmu vai akmeņu guba" Zvirgzdine: ce̦lmus, kad izgriêž, liek sārtuos.

Avots: EH XVI, 473

II skaũdulis, ein Geschwür Rutzau n. FBR. VIII, 139; aus li. skaudulỹs dass.? skàudze ² Sussei n. FBR. VII, 139; Stockm. n. FBR. VIII, 87, Saikava, Meiran, Warkl., Gr.-Buschhof, Memelshof, U., Kreuzb., = kàudze, der Haufe: sìena skaudze (Var.: kaudze ) BW. 22987 var. visu sakrāva vienā skaudzē Zb. XVIII, 468. piebira liela skaudze ze̦lta Pas. IV, 184 (aus Atašiene). siekam skaudzes (Var.: kaudzes ) nenuomalu BW. 8102 var. skaudzēm me̦stas ce̦purītes 31933, 9. Zu mhd. schoche "aufgeschichteter Haufe", schoc "Haufe" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 467.

Avots: ME III, 876

uzkŗaũt, uzkraũt (li. užkráuti "hinaufsetzen") aufhäufen, aufpacken, aufladen, aufbürden: tie uzkrāva labību uz ēzeļiem I. Mos. 42, 26. sìenu uzkŗaut uz pantu Dunika, kŗauj, māmiņ, uzkŗaudama triju zirgu ve̦zumiņu! RKr. XVI,148. Sprw.: kas labprāt ne̦s, tam labprāt uzkrauj Br. sak. v. 857. liels cilvē̦ks neuzkrauj atbildību par saviem darbiem citiem Vēr. II, 17. uzkŗāva visu vainu dvēselēm LP. VII, 292. kas mums uzkrāvuši verdzību Kundziņš Kronv. 128. Refl. -tiês,

1) sich aufbürden
Wid.: uzkrāvies sev smagu nastu. nepane̦samu krustu uzkrauties Neik. 5;

2) sich aufdrängen
LKVv., Wid.;

3) ve̦zums uzkrāvies par lielu, die Fuhre ist versehentlich zu hoch aufgeladen worden.

Avots: ME IV, 345

žņauga,

1) ein Knebel
L., U., (žņaugs) Alschw., Memelshof, Naud., (mit aû ) Peb., (mit aû ² ) Bauske, Frauenb., Siuxt, Wandsen, A. - Ottenhof; eine Schlinge U., (mit aû ² ) Kand., (žņaugas) Alschw., (žņaugs) Kurl., Peb. und Sessw. n. U., (mit aû ) Kalz., (mit aû ² ) Siuxt, Wandsen, (mit àu ² ) Saikava; ein Kappzaum L., Würgezaum, Stangenzaum U., Bielenstein Holzb. 534, (žņaugs) Neik. und N. - Sessau n. U., (mit aû ) Trik., (žņaugi) V.; die Bremse, womit Pferde gebändigt werden Elv., St., U., Preip. 158; "ierīce savaldīšanai"(žņàugs ² ) Saikava; (fig.) die Bedrängnis, Not, Klemme (bes. Plur. žņaugas Alschw., žņaugi Alschw.): žņaugs, ar kuo pie kaušanas aizgrìeza cūkām purnus cieti Plūd. LR. III, 329. uzmaukt kaujamai cūkai žņaugu Kand. jāuzkuŗ uguns nuo cūku žņauga LP. VI, 104. ciešāk jūt tas manu žņaugu MWM. VI, 4. mani sevī slēdza krē̦slas žņauga X, 1. nu žņaudzējs pats ir žņaugās Druva I, 159. dzīves sastingušajuos žņauguos Rainis. man netīk jūsu žņaugi Gesangb. 61, 2. ar elles žņaugiem izbiedē Upīte Medn. laiki. vairuojas žņaugi un spaidi Vēr. II, 602. dažādie žņaugi nuokrīt nuo sirds LA. sievietes daba remdējas sirds žņaugās A. v. J. 1896, S. 267. sirds nuotirpa man kâ žņaugās JR. IV, 63. nu liks tevi tādā žņaugā (tāduos žņauguos), ka netiski vaļā Golg.;

2) ein Gerät (eine Schlinge an einem Stiel) zum Fischefangen;

3) die Kummetschnur
(žņaugs) Bielenstein Holzb. 563, Katzd., Lasd.;

4) "neliels kuociņš zirgu rīku iekšpuses augšējā daļā" (žņaugs) Assiten, (žņaûgs ²⁾ Siuxt;

5) "?": (zirgs) pārtapis tilta žņaugam Domas IV, 452;

6) eine schwere Last
(hauptsächl. fig.) Grawendahl, Heidenfeld (mit aû), (žņaûgs) Trik., (Plur. žņaûgas) Grawendahl, Meiran, (mit aû ² ) Alschw., (žņaûgi) C., Jürg., Heidenfeld, (mit aû ²⁾ Schnehpeln: uzlikt kam žņaugas Alschw., Meiran u. a. viņš man tuo tik˙pat kâ žņaugu uzkrāva Grawendahl, Heidenfeld. zem le̦dus žņauga Asp. Ziedu klēpis 141;

7) das Drücken, Magendrücken
(žņaûgi) Trik., (mit aû ²⁾ Autz: man uznāca vē̦de̦ra žņaugi Autz;

8) ein magereŗ langer Mensch
(mit aû ) Gr. - Buschh., Lubn.;

9) = žmauga 1 (eine Verengerung von Waldwiesen) Alschw.

Avots: ME IV, 824