Paplašinātā meklēšana

krẽpes: auch AP., Salisb., (mit è ² ) Bērzgale, Kaltenbr., KatrE., Linden in Kurl., Oknist, Sonnaxt: sirmas k. ... kumeļam BW. 29616. kumeliņa krēpītēs 16175, 1.

Avots: EH I, 651

krẽpes [auch Wolm., PS., C., N.-Peb., Ruj., Kl., Warkl., Trik., Bers., Arrasch, Jürg., Bauske, Schujen, Gr.-Essern, krẽpe Lautb.], skrẽpes Dond., die Mähne: viņš nuoķeŗ zirgu aiz krēpēm (skrētēm) LP. VII, 431, Smilt., Lub., Druw.

Avots: ME II, 275, 276

skrēpes: auch Dond.

Avots: EH II, 509

skrẽpes Ruj., = krẽpes, die Mähne.

Avots: ME III, 892

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159

grepstele,

1) das Gekräusel, Krollen im Garn :
gruoda dzija sitas grepstelēm Lös n. Etn. III, 178 ; [

2) eine Locke,
cirta Domopol ;

3) eine Zotte,
pinka : zirgam krēpes grepstelēs Kreuzb].

Avots: ME I, 650

izplêvêt,

1) tr., flattern lassen:
viņš biezās krēpes izplēvējis Rainis, Smilt.;

2) intr., zerstieben, dahinschwinden,
gew. refl. - tiês: gars izplēvē kâ re̦tais gaisiņš Weish. Sal. 2, 3. šī manam laimīte, kâ migla tā izplēvējas Baumbach, C.;

[3) am Fleisch abnehmen bis auf Haut und Knochen; verlodern wie Kohlen
U.].

Avots: ME I, 783

[ķuõķis Planhoff, = čuõkars 1: zirgam krēpes savē̦lušās vienā ķuoķī.]

Avots: ME II, 393

pìevest,

1) heran- , hinzuführen:
dievs pieveda visādus zvē̦rus laukā pie cilvē̦ka I Mos. 2, 19. dievs iztaisīja sānkaulu par sievu un pieveda pie cilvē̦ka ib. 2, 22. pievest pie laulības, pie dievgalda, zum Altar (zur Trauung), zum Abendmahl führen: re̦dzu savu mīļu draugu pie laulības pieve̦dam Biel. 1792. Māliņa bij par daiļu meiču uzauguse un jau pie dievgalda pieve̦sta Lautb. Luomi 4;

2) anführen
(ein Germanismus), nennen: pievest par (kâ) piemē̦ru, als Beispiel anführen. visi nuo līdz šim pieve̦stiem ieme̦sliem A. XI, 473;

3) führend, zu-, hinzuführend anfüllen:
pievest māju pilnu ar viesiem. Refl. -tiês,

1) für sich zuführen:
Daktu tē̦vs jau arvienu nuo Rīgas... pievedās visādu zâļu, juo ... aptiekas Jumurdā nebij Austriņš;

2) passen, anstehen, geziemen:
baltas kājas, sirmas krēpes bandinieka kumēļam; tas labāk pieve̦stuos (Var.: piedienē̦tu, piede̦rē̦tu) saimenieka dēliņam BW. 29616 var. māsai mica pievedās (Var.: piederēja, piedienēja) 24799 var. es dziedāšu, man dvēsele, man diže̦ni pievedās Ld. 859.

Avots: ME III, 309, 310

‡ *pim̃buļains, mit Kot od. Mist verklebt, klumpig: zirgam pimbuļe̦nas krēpes Seyershof.

Avots: EH XIII, 233

ripainis, ein Apfelschimmel, ein Pferd mit runden Flecken; ein rundes, wohlgenährtes Pferd: kumeliņ, ripainīti, tev tēcēt, man sēdēt! BW. 32071 var. bērīt manu, ripainīti! 29929, 1. Adama labākajam zirgam - tumšzilajam ripainītim.... bija baltas krēpes Janš. Dzimtene IV, 25.

Avots: ME III, 530

sacelˆt, tr.,

1) aufheben, hochheben:
ausis sacēlis kâ zaķis Dīcm. pas. v. I, 23. puiši saceļ ausis kâ lemešus BW. 470. teļi ļipas sacē̦luši augšā A. XX, 304. sievietes nedrīkst sacelt (uzspraust) lindrakus LP. VII, 496;

2) aufbauen, errichten
(auf mehrere Objekte bezogen): jaunas ē̦kas sacelt LP. IV, 25. vai ir jau daudz Simjūdu buožu sace̦ltu? De̦glavs;

3) fig., erheben, anheben, verursachen:
sacelt nelaimi Kundz. Ve̦cais Stenders 35. sacelt ķildu U., Streit beginnen. sacelt škelšanuos Kaudz. M. viņš grib sacelt mūsu starpā naidu ebenda S. 47. meita naidu nesacēla (Var.: neturēja) BW. 6511 var. drīz sacēla ienaidiņu 34187. viņa atbildes sacēla jautrību Vēr. I, 1303. viņu liktenis saceļ līdzjūtības Rainis. ir jāsaceļ aplūkuotājā... sajūsma Vēr. I, 1274;

4) zusammentragen
U. Refl. -tiês,

1) sich erheben; steigen (vom Wasser, vom Preise usw.):
sacelties kājās Kundz. Ve̦cais Stenders 3, aufstehen. zirgam bij krēpes stāvu sacē̦lušās Kra. Vit. 107. vējš, vē̦tra saceļas. sacēlās briesmīgs viesulis LP. I, 96. kāda nu migla sacē̦lusies! Kav. upe liela sacē̦lusies, der Fluss ist stark gestiegen. putekļi saceļas kâ stabs RK. VII, 1084. lini sacē̦lušies dārgi, Flachs ist sehr im Preise gestiegen U.;

2) sich überheben (korperlich)
U. (gew.: pãrcelˆtiês): nuo sacelšanās palika vājš U.;

3) fig., sich emporen:
tauta saceļas pret valdnieku. viņš nesaceļas pret tuo MWM. XI, 195. vai es lai sace̦ltuos pret tiem, kas manu saimniecību vada? Krišs Laksts 28. - Subst. sacelˆšana, das Aufheben, Hochheben; das Anheben, Erheben, Verursachen; sacelˆšanâs, das Sicherheben; die Emporung, der Aufstand; sacêlẽjs, sacê̦lãjs, wer aufhebt, hochhebt; wer anhebt, erhebt, verursacht: slimību sacēlējs MWM. VI, 44.

Avots: ME III, 601

‡ sapînêt N.-Peb., = sapît 1: s. matus pīnēs. s. zirga krēpes.

Avots: EH XVI, 436

skrẽtes Dond. n. FBR. V, 128; Schlehk n. FBR. VII, 41, skrētes U., = krētes, die Mähne: nu redzēju ...kumeliņu: skrētes (Var.: krētes, krēpes) vilkās līdz zemīti BW. 33302 var.

Avots: ME III, 892

šņāka,

1) comm., einer, der durch die Nase spricht
U., Mag. XIII, 247, (mit ã) Wolmarshof, (mit à ²⁾ Kr., Selsau, einer, der zischt, schnarcht Jürg. (mit ã), Bers., Golg., Warkl. (mit à ^2), Alksnis-Zundulis, einer, der beim Sprechen schnarrt Dr.; wer mäkelnd isst (mit ã) Drosth.; "= šņauska" (mit ã) Ramelshof;

2) das Zischen, Brausen, Schnauben
AP., Jürg. (mit ã): (dzirnavu) ratu šņāka Ezeriņš Leijerk. II, 96;

3) Plur. šņãkas Karls., N.-Bartau, (mit à ²⁾ Lind., die Nasenlöcher, Nüstern,
(verächtlich) die Nase Grünh., Kr.-Würzau: nuoslauki de̦gunu!... puņķis nāk pa šnākām ārā Janš. Dzimtene ² I, 299. viņš ievilka . . . gaisu pa šņākām de̦gunā II, 272. iešņaucis (tabāku) ir pa vienu, ir uotru šņāku 324. krēpes tu . . . krati, . . . šņākas . . . iepleti plati! Plūd. Llv. II, 93. dabūsi pa šņākām! Grünh., Kr.-Würzau, Lind.;

4) "ein im Balken ausgehauenes Loch"
Alksnis-Zundulis; die kleine Offnung am Spinnrad, wo der Faden hindurchgeleitet wird Katzd.; auch von anderen Öffnungen (nach Alksnis-Zundulis übertr. auch von der weiblichen Scham): stabulei šņāka ir par šauru;

5) eine Art Schnarre aus einem Pergel
(skals) N.-Peb.

Avots: ME IV, 93

spurîtiês,

1) sich sträuben:
viņa ūsas spurījās kâ hiēnas krēpes Druva II, 431;

2) schelten, sich zanken
Wid.: viņš iedzēries sāk spurīties Fest. Vgl. spuruôtiês.

Avots: ME III, 1032

vẽjuôt C.,

1) intr., wehen:
vēsmiņa vējuo slimniecei pretī Dr. vēja māte, . . . vai galviņa tev nesāp visu mūžu vējuojuot? BW. 34053. vējuoja pavasars Ezeriņš Leijerk. II, 202. vējuojuošas putu krēpes Stari I, 38. šīs jūtas meitenei vējuoja caur miesu Veselis Saules kaps. 62;

2) tr., lüften, im Winde trocknen:
zari nuolīkuši cimdu, zeķu vējuojuot (Var.: vēdinuot) BW. 7121, 2 var. putni vējuojuši, vējuojuši, nevarējuši jūru sausu izvējuot LP. VI, 550;

3) intr., im Winde trocknen:
slapjais deķis, linsē̦klas vējuo Vīt. Refl. -tiês,

1) sich auslüften
U.: lai dēlītis vējuojas un neklaudz LP. VI, 834. uguns drusku pavairāk vējuojusies VII, 1182;

2) Luftschlösser bauen, schwärmen, unbegründete Pläne machen
Neik. n. U.

Avots: ME IV, 554

I vilnît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) wogen
(mit ilˆ ) C.,Golg., Saikava, Serben, Vīt.: viļņi vilnī Vīt. e̦ze̦rs sāk vilnīt Serben. p`avas upīte, kas mīkstā zâlē vilna U. b. 85, 80. labība vējā vilnī Drosth. (hier und anderswo neben ūdens viļņuo!, Golg., N.-Peb., (mit ilˆ ² ) Grünwald. viņš skrēja, ka mati vien vilnīja Golg. zirgam (skrienuot) krēpes vilnī N.-Peb.;

2) wellenförmige Bewegungen machen, wedeln:
kuo te vilnī ar asti?

3) flammen
Wid.;

4) sich schnell und leicht vorwärtsbewegen (z. B. vom Feuer od. vom Brennen trocknen Reisigs; auch von schnellem Lau fen od. Fahren gesagt)
Sessw.; laufen Bers., (mit ilˆ ) Kl., (mit ìl ) Trik.: bē̦rns vilnīja ("= skrēja, ka mati vien cilājās") Trik.;

5) stolz einhergehen, stolzieren
(mit ilˆ ) Ronneb., Smilt.

Avots: ME IV, 595