Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'kužu' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'kužu' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (3)

pakužu

pakužu, [Adv., gebückt Talsen, Segew., Serben, Sessw., Lis., Ramkau u. a.]: pakužu, pakužu pie pakulu kuodaļas! BW. 6968.

Avots: ME III, 52


Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (5)

iekužoties

I ìekužuôtiês ["nachlässig, liederlich werden, auf sein Äusseres nicht Acht gebend" Stelp.]

Avots: ME II, 33


iekužoties

[II ìekužuotiês, ìekužâtiês,

1) sich schlafen legend im Bett oder beim Ankleiden sich sehr dicht einhüllen, sich einwickeln
Mar.;

2) zu Vermögen gelangen
Mar.; "in einem Unternehmen Erfolge erringen" Wessen.]

Avots: ME II, 33


iekužoties

[III ìekužuôtiês, (häufiger) ìekužâtiês "laut und grob auflachen" Nötk.]

Avots: ME II, 33


kužoties

kužuôtiês: zur Bed. vgl. auch iekužuôtiês II.

Avots: EH I, 681


kužoties

kužuôtiês, sich schwerfällig bewegen Adsel.

Avots: ME II, 332

Šķirkļa skaidrojumā (7)

gāneklis

gàneklis, gànêklis C., gāniklis L.,

1) [gâneklis 2 Nigr.], jemand, der schimpft und flucht:
kuo tu mani gāni, gāneklis nuo˙sitams Tals., AP.;

2) gãņeklis Wain., [Līn., bei Manz. Post. III, 91 acc. s. gānekļi], das Scheusal, der Schandfleck, ein Nichtsnutz:
blusa kūla circenīti, pa pe̦lniem vārtīdama; būs tādam gānekļam tādu putnu vārdzināt BW. 2719. tāds iraid tiešām gāneklis virs zemes un tur debesīs St. tie ir samaitājušies, nav viņu bē̦rni, bet ir gānekļi V Mos. 32, 5. atmetiet ik˙viens savus acu gānekļus! Hes. 20, 7;

3) der Schmutz, Kot, Dreck:
tuo darīja par gānekļa vietu II Konv. 10, 27. kungs pagrābis riekužu gānekļu LP. VII, 758;

[4) ein alberner Mensch, Fachsenmacher
U.].

Avots: ME I, 617


iekužņāties

[ìekužņâtiês,

1) sich einwickeln:
suns iekužņājies sienā Bauske. viņš iekužņājies kamanās, ka pat ārā netiek Mar., Serben, Wessen. vistas iekužņājas (= iepeŗas) smiltīs Druw.;

2) = iekužuoties II 2: viņš iekužņājies savās mājās gluži labi Wessen, Mar. - S. auch ìekušņâtiês.]

Avots: ME II, 33


kuz

kuz, kuze, kužu, ein Lockruf für die Pferde: kuz, kuz, kumeliņ Bers. kužu, kužu, kumeliņ, vai es tevi ēdināju 30142. - Vgl. le. kuze, li. kùžis "лошадочка" [РФВ. LXVI, 223.]

Avots: ME II, 330


kuža

kuža,

1): auch (als Kosewort und Kinderwort!) Salis u. a.;

2): ein Tolpatsch
AP., Dunika; ja dē̦ls pārve̦stuos kaut kādu lužu, kužu (von einer weiblichen Person) Janš. Līgava II, 272. Das Zitat aus BW. 16268 ME. II, 331 ist wahrscheinlich als unzugehörig zu streichen.

Avots: EH I, 681


kuža

kuža,

1) das Pferd Serben,
C., Smilt., Lub.; ein kleines Füllen Druw.;

2) fig., Dummkopf, Schund, Jux, Lump
Frauenb.; ein in Lumpen gekleideter Mensch, Tolpatsch [Grünh.]: vai jājāt kužu tiltu, vai par pe̦ku atmatām? BW. 16268. ne˙vienas kužas - visi glīti ģē̦rbti Duomas I, 242. [re, kur laucinieku kužas iet Libau. - Vgl. kuze.]

Avots: ME II, 331


riekšava

rìekšava PS., N.-Peb., Jürg., C., Wolm., riekšava 2 Lis., Golg., riêkšava Kr., riêkšava 2 Karls., Salis, Ruhtem, Lemsal n. FBR. IV, 89, Dunika, Nigr., Dond., rieškava Zaļmuiža, Spr., N.-Schwanb., Bers., Wessen, Warkl., riêkšķava 2 Sussikas, rieškava 2 Kl., Prl., Buschhof (bei Kreuzb.) n. FBR. IV, 77, Sussei n. FBR. VII, 139, riekšauja U., BW. 2206, 6 var., riêkšauja 2 Karls., riêkšaũva 2 Widdrisch, rìekuža, riekuža 2 Lis., Golg., riêkuža 2 Karls., Līn., Wandsen, Wain., Iw., riekuša Für. I, ein verächtl. Demin. riekšavele BW. 2077, eine Handvoll: iedevu zirgam riekšavu auzu Dond. de̦vuši kapeniekiem pa riekšavai zirņu LP. VII, 408. šim saujiņu, tam saujiņu, mazajam riekšaviņu BW. 2075. rieškavām zvaigznes meta BW. 5201. viņš kaisīs ze̦ltu riekšaujām CTR. I, 13. es duošu viņam ŗiekušu ze̦lta Latv. es vēl ve̦se̦lu riekužu rudzu piebēru klāt Wain. riekšauja jedenfalls (s. Leskien Nom. 578) an šauja resp. sauja angelehnt; riekuša (woraus wohl nach Le. Gr. 181, 183 riekuža) wohl (nach Sommer Balt. 118 f.) dissimilatosisch aus *rieskuša (:li. rieškùčios "riekušas"), wobei auch riekšava mitwirken konnte. Le. riekš(ķ)- mit kš(ķ) aus kstj (vgl. *riekstīte) < sktj; li. riešk- wohl mit šk aus ide. k̑sk (woneben ein k̑st dasein konnte). Vielleicht zu li. riešà "Stelle am Fusse des Pferdes von der Hacke bis zum Huf", ríešas "сустав, соединяющiй кисть руки с предплечiем и стопу с голенью" (bei Jaunis Pon. gov. II, 28), "рукавица с обрѣзанными пальцами" LChr. 358, 18, av. urvaēsa- "Wirbel, Winde", gr. ρ'οιχός "gebogen", mndl. wrighe "Rist", ahd. rîho "Kniekehle" und (mit st aus kst, s. Kluge Etym. Wrtb. d. deu. Spr. unter Rist) ae. wrist "Handgelenk", mnd. wrist "Handwurzel".

Avots: ME III, 545


riekuža

riekuža: auch (mit 2 ) Frauenb., Lesten, Wainsel, (mit "iẽ") Blieden; riekužu (Var.: riekužiņu) veprim devu BW. 2206, 2.

Avots: EH II, 378