1) [verdichten L.: savus grēkus kupluot,seine Sünden häufen];
2) intr., gedeihen, sich mit dichtem Laubschmücken, sichbelauben, zweigen: birzīt[e] auga kupluodama BWp. 1892. [auga un kupluoja tikai tīri rudzi vien Janš. Dzimtene 2 I, 217.] egļu zaļie puduri kupluoja krastmalā Druva II, 1202. lai tas auga, lai kupluoja BW. 32860. Refl. -tiês,üppig gedeihen, sich ausbreiten, in der Fülle des Laubes prangen, sich bereichern:kuoki kupluojas jaunā lapu zaļumā Ilster. nezāles kupluodamās un riezdamas ar laiku pārmac tīruo sēklu LA. līdz ar gara uzmuošanuos arī mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113; [sich häufen St.].