laîšķa [erschlossen aus hochle. laiška Gr - Buschhof, Wessen, Kl., Stomersee, Lis., Warkl.], laišķe,die Wurfschaufel:laišķa ir kuoka lāpstiņa, ar kuŗu me̦t labību, lai tuo atšķirtu nuo īsākiem salmiem, pe̦lūm, netīrumiem Mar., Lubn. Lub., Laud., Blaum. gāju tautu klētiņā, laižu laišķu (Var.: šautru) dibe̦nā BW. 25853; eine Schaufel überhaupt Selb.: tās pastalas tādas kâ laišķas Poruk. putas līdz ar netīrumiem nuosmeļ ar šaurām laišķēm A. XI, 691. Vgl. liešķere.
izplàiksnîtiês2, izplai(k)šķêtiês,verweht werden, schwinden, sich verziehen:beidzuot migla uz s truames izplaiksnījās Vēr. II, 1198. negaiss arī izplaikšķas MWM. VI, 815, Bers., Lub.kas pāri par tuo, ats izplaišķas A. XII, 155. [Vgl. išsiplaiskýtiundišsiplaikstýti"развернуться".]