Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'laidums' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'laidums' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (4)
izlaidums
izlaîdums,
1) etwas Ausgelassenes, wie z. B. ein ausgelassenes, erweitertes Stück am Kleide:
maniem lindruokiem jāizlaiž lielāks izlaidums, viņi par maziem Nigr.; eine ausgelassene Stelle in der Schrift, die Auslassung: atstāstīt rakstu ar lieliem izlaidumiem
2) die Emission:
beidzamais prēmiju izlaidums;
3) eine Beule, Erhöhung:
guovij izlaidies sānuos liels izlaidums, lielāks par dūri Nigr. par virsumu nuosauc kādu mūŗu luakmu, kuŗam nav nedz izlaidumu, nedz ierāvumu Būvm.
Avots: ME I, 761
1) etwas Ausgelassenes, wie z. B. ein ausgelassenes, erweitertes Stück am Kleide:
maniem lindruokiem jāizlaiž lielāks izlaidums, viņi par maziem Nigr.; eine ausgelassene Stelle in der Schrift, die Auslassung: atstāstīt rakstu ar lieliem izlaidumiem
2) die Emission:
beidzamais prēmiju izlaidums;
3) eine Beule, Erhöhung:
guovij izlaidies sānuos liels izlaidums, lielāks par dūri Nigr. par virsumu nuosauc kādu mūŗu luakmu, kuŗam nav nedz izlaidumu, nedz ierāvumu Būvm.
Avots: ME I, 761
klaidums
laidums
Šķirkļa skaidrojumā (7)
balss
I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,
1) die Stimme, der Ton:
a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;
b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;
c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;
d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;
e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;
f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);
2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;
3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;
4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].
Avots: ME I, 255
1) die Stimme, der Ton:
a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;
b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;
c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;
d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;
e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;
f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);
2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;
3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;
4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. 2 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].
Avots: ME I, 255
loms
luõms (unter luõma),
1): zvejniekam luomu spriest BW. 30923. augstais l. ir tāds, kur vadum ir piecas sešas kailes katrā pusē; šuo vadu me̦t tālāk nuo krasta nekâ ze̦muo luomu (tādu, kur vadum katrā pusē divas trīs kailes) Kaugurciems. tur luoma augstumā un platumā ir smilšu jūŗa Bigauņc. 33; "vieta, kur vadu ve̦lk" Salis;
2): kaķim labs l. gadījies: nuoķēris peli Seyershof;
3): labību kulā kraun luômā Oknist; Abteil eines Zaunes von einem Zaunpfahl (resp. einem Paar Zaunpfähle) bis zum andern
(mit uô ) Bērzgale, Heidenfeld, Lubn., Saikava, Warkl., (mit ùo 2 ) Meselau, (mit uo) PV., Wessen; "(kuoka) slaidums" (?) Kaltenbr. (mit uô ): cē̦rtuot grābeklim kātu, jāraugās, ka eglītes l. nebūtu līks; "dzijas gaŗums starp diviem me̦siuvju kuokiem" (mit uô ) Kaltenbr.: es jau vienu luômu (= palaidienu 3) nuoaudu Heidenfeld, Lubn., Mesoten, Saikava, Sessw.; ein Stück, Abteil (mit uô ) Sonnaxt: vienu luômu kājām gāju Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; eine Reihe von Gebäuden unter einem Dach Bērzgale (mit uô ): kārmu l.;
4): vienu lõmu spīdējā saule, uotru - lija Seyershof. varēja kādu gaŗāku vai īsāku luomiņu būt mierā Janš. Līgava II, 289;
5): šuodien zvejā nav luôma (Erfolg)
Warkl.; ‡
7) "?": meita nuokrituse nuo luôma Oknist, hat ein uneheliches Kind bekommen.
Zur Bed. 3 vgl. auch li. lúomas Tiž. I, 404.
Avots: EH I, 767
1): zvejniekam luomu spriest BW. 30923. augstais l. ir tāds, kur vadum ir piecas sešas kailes katrā pusē; šuo vadu me̦t tālāk nuo krasta nekâ ze̦muo luomu (tādu, kur vadum katrā pusē divas trīs kailes) Kaugurciems. tur luoma augstumā un platumā ir smilšu jūŗa Bigauņc. 33; "vieta, kur vadu ve̦lk" Salis;
2): kaķim labs l. gadījies: nuoķēris peli Seyershof;
3): labību kulā kraun luômā Oknist; Abteil eines Zaunes von einem Zaunpfahl (resp. einem Paar Zaunpfähle) bis zum andern
(mit uô ) Bērzgale, Heidenfeld, Lubn., Saikava, Warkl., (mit ùo 2 ) Meselau, (mit uo) PV., Wessen; "(kuoka) slaidums" (?) Kaltenbr. (mit uô ): cē̦rtuot grābeklim kātu, jāraugās, ka eglītes l. nebūtu līks; "dzijas gaŗums starp diviem me̦siuvju kuokiem" (mit uô ) Kaltenbr.: es jau vienu luômu (= palaidienu 3) nuoaudu Heidenfeld, Lubn., Mesoten, Saikava, Sessw.; ein Stück, Abteil (mit uô ) Sonnaxt: vienu luômu kājām gāju Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; eine Reihe von Gebäuden unter einem Dach Bērzgale (mit uô ): kārmu l.;
4): vienu lõmu spīdējā saule, uotru - lija Seyershof. varēja kādu gaŗāku vai īsāku luomiņu būt mierā Janš. Līgava II, 289;
5): šuodien zvejā nav luôma (Erfolg)
Warkl.; ‡
7) "?": meita nuokrituse nuo luôma Oknist, hat ein uneheliches Kind bekommen.
Zur Bed. 3 vgl. auch li. lúomas Tiž. I, 404.
Avots: EH I, 767
metava
nolaist
nùolaîst [li. nuláisti], tr.,
1) herab -, herunter -, hinablassen:
bikses. nuolaida zārku kapā. priekškars nebij nuolaists A. XX, 898. nuolaist (bises) gaili, den Hahn abdrücken. nuolaist kuoku, einen Baum fällen: viņi nuolaida vēl dažus kuokus Saul. [malku nuolaist U., Holz flössen]. aude̦kls stāvuot nuolaists nuo buomja Etn. II, 191. kad audēkls gan˙drīz jau nuoausts,... tad lietuojams nuolaižams kuoks A. v. J. 1894, 2, 440;
2) ablassen, ableiten, abwässern, abzapfen:
e̦ze̦ru, alu. ūdeni nuolaist nuo lauka, das Wasser vom Felde ableiten. iešu laukā ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. nuolaist ce̦nu od. nuo ce̦nas, vom Preise ablassen, abschlagen. asaras nuolaist, Tränen vergiessen: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida BW. 17507. es ar nuolaidu vienu asaru MWM. XI, 4;
3) senken, sinken, herabhängen lassen:
acis, asti, ausis, de̦gunu, galvu, spārnus, balsi, dūšu. viņš nuolaida acis, er schlug die Augen nieder; aber: nuo viņa nevaru ne acis nuolaist, von ihm kann ich meine Augen nicht abwenden; adīklim acis nuolaist, [die Maschen abnehmen Bauske; nuolaist (adīklim) aci, eine Masche verlieren Wolmarshof]. aiziet kâ suns asti nuo˙laidis. puiši... staigā ausis nuolaiduši BW. 12844. vīrs sēdējis nuolaistu galvu LP. I, 163. stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis. balsi nuolaizdams, Valdis uzsāka JR. V, 10. dūšu nevajaga nuolaist;
4) vernachlässigen:
visas malas nuolaistas Dünsb.;
5) schnell weg -, hinab -, herabfahren:
tas viegli nuolaida nuo kalna lejā BW. 338. Refl. - tiês,
1) sich hinab -, herab -, herunterlassen:
dē̦ls nuolaidies lejup LP. VI, 4. mans bāliņš nuolaidās kâ nuo kalna lejiņā BW. 21944. zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā LP. VII, 1108;
2) sich niederlassen, niederinken, herabwallen, untergehen:
putni nuolaižas kuoku galuotnēs. pavakars nuolaižas. balss nuolaidās Latv. mati nuolaižas līdz ceļiem Pump. saulīte nuolaidās LP. VII, 189;
[3) verscheiden, sterben
Für. I];
4) herunterkommen, den Mut sinken lassen:
tu jau pa˙visam nuolaidies. So namentl. das Part. nuolaidies,
1) niedergeschlagen, in gedrückter Stimmung:
kas tev kaiš? kādēļ tāds nuolaidies? LP. VI, 169. kādēļ jūs tādi nuolaidušies? LP. VI, 27;
2) liederlich, heruntergekommen:
viņš pa˙visam nuolaidies. Subst. nùolaîdums, die Senkung: balss nuolaidums; nùolaîšana, das Senken, Herablassen.
Avots: ME II, 807
1) herab -, herunter -, hinablassen:
bikses. nuolaida zārku kapā. priekškars nebij nuolaists A. XX, 898. nuolaist (bises) gaili, den Hahn abdrücken. nuolaist kuoku, einen Baum fällen: viņi nuolaida vēl dažus kuokus Saul. [malku nuolaist U., Holz flössen]. aude̦kls stāvuot nuolaists nuo buomja Etn. II, 191. kad audēkls gan˙drīz jau nuoausts,... tad lietuojams nuolaižams kuoks A. v. J. 1894, 2, 440;
2) ablassen, ableiten, abwässern, abzapfen:
e̦ze̦ru, alu. ūdeni nuolaist nuo lauka, das Wasser vom Felde ableiten. iešu laukā ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. nuolaist ce̦nu od. nuo ce̦nas, vom Preise ablassen, abschlagen. asaras nuolaist, Tränen vergiessen: māsiņa mana, cietsirdīte, ne asaras nenuolaida BW. 17507. es ar nuolaidu vienu asaru MWM. XI, 4;
3) senken, sinken, herabhängen lassen:
acis, asti, ausis, de̦gunu, galvu, spārnus, balsi, dūšu. viņš nuolaida acis, er schlug die Augen nieder; aber: nuo viņa nevaru ne acis nuolaist, von ihm kann ich meine Augen nicht abwenden; adīklim acis nuolaist, [die Maschen abnehmen Bauske; nuolaist (adīklim) aci, eine Masche verlieren Wolmarshof]. aiziet kâ suns asti nuo˙laidis. puiši... staigā ausis nuolaiduši BW. 12844. vīrs sēdējis nuolaistu galvu LP. I, 163. stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis. balsi nuolaizdams, Valdis uzsāka JR. V, 10. dūšu nevajaga nuolaist;
4) vernachlässigen:
visas malas nuolaistas Dünsb.;
5) schnell weg -, hinab -, herabfahren:
tas viegli nuolaida nuo kalna lejā BW. 338. Refl. - tiês,
1) sich hinab -, herab -, herunterlassen:
dē̦ls nuolaidies lejup LP. VI, 4. mans bāliņš nuolaidās kâ nuo kalna lejiņā BW. 21944. zvejnieks nuolaidies e̦ze̦ra dibinā LP. VII, 1108;
2) sich niederlassen, niederinken, herabwallen, untergehen:
putni nuolaižas kuoku galuotnēs. pavakars nuolaižas. balss nuolaidās Latv. mati nuolaižas līdz ceļiem Pump. saulīte nuolaidās LP. VII, 189;
[3) verscheiden, sterben
Für. I];
4) herunterkommen, den Mut sinken lassen:
tu jau pa˙visam nuolaidies. So namentl. das Part. nuolaidies,
1) niedergeschlagen, in gedrückter Stimmung:
kas tev kaiš? kādēļ tāds nuolaidies? LP. VI, 169. kādēļ jūs tādi nuolaidušies? LP. VI, 27;
2) liederlich, heruntergekommen:
viņš pa˙visam nuolaidies. Subst. nùolaîdums, die Senkung: balss nuolaidums; nùolaîšana, das Senken, Herablassen.
Avots: ME II, 807
pašmauga
I pašmauga ["gaŗums, attālums, laidums">slaidums" N.-Peb.: gaŗiem vāģiem (Leiterwagen) liela pašmauga N.-Peb.] ; pašmauga - garums, attālums pie kādas lietas, piem. pie arkla nuo sprūda līdz apīšas zaram ir pašmauga Lös. n. Etn. IV, 163; ["liels gabals": liela pašmaũga, kuo skriet AP.; "pašmaũga - te̦lpa atvēzienam vai ieskrējienam; atvēziena gaŗums" N.-Peb.; gribas ēst: bij gaŗa pašmaũga (Zeitraum) AP.; ja zirgs pārāk īsi iejūgts arklā, tad saka, ka īsa pašmaũga Schujen; "puosms, nuodalījums": liela pašmaũga Nötk.].
Avots: ME III, 115
Avots: ME III, 115
salaist
salaîst, tr.,
1) zusammenlassen, zusammentreiben:
mēs viņus kuopā salaidām MWM. VI, 643. tur ganīja divēj[i] gani, tikai kuopā nesalaida (Var.: nesadzina) BW. 761, 4 var.;
2) zusammen-, hineintreiben, -lassen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): salaida visus istabā. luopus mājas apluokā salaidis Poruk, mātes pūlējās guovis kūtīs salaizdamas Krišs Laksts 53, salaidu bļuodā pulka gaļas Kav.;
3) zusammenbringen, zusammen-, ineinanderfügen
U., vereinigen: laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. caurumus izurbis sijās un kuopā salaidis visas Odiseja V, 87. griesti ir salaisti velvē A. XX, 227. visu māju var salaist kuopā un atduot šiem vieniem pašiem Kaudz. M. 103;
4) zusammen, -hineinlassend, -treibend anfüllen:
kam, brālīti, tu salaidi pillu sē̦tu svešu ļaužu? BW. 14407. salaist pilnu trauku ūdens;
5) schnell laufen lassen, jagen: salaižiet kumeliņu, tad jūs viņu panāksiet! BW. 13646, 2. salaid (Var.: sajāj) daiļi, tautu dē̦ls...! 14288 var. bērinieki salaida pilniem rikšiem Saul. I, 115. lec nu tik mugurā (sc.: zirgam) un salaid dūšīgi! Valdis Stabur. b. 171. Refl. -tiês,
1) sich zusammenfügen, vereinigen;
2) zusammenfliegen:
putni bariem salaižas LP. I, 94;
3) eine bestimmte od. eine längere Zeit fliegen:
tâ tas salaižas trīs dienas, trīs naktis LP. I, 152;
4) salaisties savā galvā, eigenwillig werden:
krustmeita... par daudz ir salaidusēs savā galvā A. XXI, 311;
5) anschwellen:
tesmenis salaidies Ahs. n. RKr. XVII, 50. - Subst. salaišana, das Zusammenlassen, -treiben, -fügen, das Vereinigen; salaidums,
1) die Stelle, wo zwei Teile zusammen- od. ineinandergefügt sind, die Fuge:
pašā salaiduma vietā krē̦sla kāja atgāja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 50. riteņiem sliežu salaidumuos pasituoties uz augšu Izglītība v. J. 1910, S. 644. kuģi dabū sūci, kad tie zaudē savu daļu ciešuo salaidumu jeb sašuvumu Konv. 2 4067;
2) die Schwellung, Geschwulst:
kad tesmenis salaidies, tad jārīvē ar rinduka stērbeli, tad salaidums pamazām izdalās Ahs. n. RKr. XVII, 50.
Avots: ME II, 665
1) zusammenlassen, zusammentreiben:
mēs viņus kuopā salaidām MWM. VI, 643. tur ganīja divēj[i] gani, tikai kuopā nesalaida (Var.: nesadzina) BW. 761, 4 var.;
2) zusammen-, hineintreiben, -lassen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): salaida visus istabā. luopus mājas apluokā salaidis Poruk, mātes pūlējās guovis kūtīs salaizdamas Krišs Laksts 53, salaidu bļuodā pulka gaļas Kav.;
3) zusammenbringen, zusammen-, ineinanderfügen
U., vereinigen: laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. 2 977. caurumus izurbis sijās un kuopā salaidis visas Odiseja V, 87. griesti ir salaisti velvē A. XX, 227. visu māju var salaist kuopā un atduot šiem vieniem pašiem Kaudz. M. 103;
4) zusammen, -hineinlassend, -treibend anfüllen:
kam, brālīti, tu salaidi pillu sē̦tu svešu ļaužu? BW. 14407. salaist pilnu trauku ūdens;
5) schnell laufen lassen, jagen: salaižiet kumeliņu, tad jūs viņu panāksiet! BW. 13646, 2. salaid (Var.: sajāj) daiļi, tautu dē̦ls...! 14288 var. bērinieki salaida pilniem rikšiem Saul. I, 115. lec nu tik mugurā (sc.: zirgam) un salaid dūšīgi! Valdis Stabur. b. 171. Refl. -tiês,
1) sich zusammenfügen, vereinigen;
2) zusammenfliegen:
putni bariem salaižas LP. I, 94;
3) eine bestimmte od. eine längere Zeit fliegen:
tâ tas salaižas trīs dienas, trīs naktis LP. I, 152;
4) salaisties savā galvā, eigenwillig werden:
krustmeita... par daudz ir salaidusēs savā galvā A. XXI, 311;
5) anschwellen:
tesmenis salaidies Ahs. n. RKr. XVII, 50. - Subst. salaišana, das Zusammenlassen, -treiben, -fügen, das Vereinigen; salaidums,
1) die Stelle, wo zwei Teile zusammen- od. ineinandergefügt sind, die Fuge:
pašā salaiduma vietā krē̦sla kāja atgāja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 50. riteņiem sliežu salaidumuos pasituoties uz augšu Izglītība v. J. 1910, S. 644. kuģi dabū sūci, kad tie zaudē savu daļu ciešuo salaidumu jeb sašuvumu Konv. 2 4067;
2) die Schwellung, Geschwulst:
kad tesmenis salaidies, tad jārīvē ar rinduka stērbeli, tad salaidums pamazām izdalās Ahs. n. RKr. XVII, 50.
Avots: ME II, 665
uzrate
uzrate: "uz āru izlaists spāŗu baļķis; viss izlaidums, kuo veiduo uz āru izlaistais spāŗu baļķis" Orellen.
Avots: EH II, 731
Avots: EH II, 731