Paplašinātā meklēšana

blãukšêt [C., PS., RUJ., Schujen, Lis.], blãukšķêt, blãukstêt, -u, -ēju, blãukš(ķ)inât,

1) poltern, lärmen:
guovis kūtī ejuot kâ trakas, bīkšuot, blaukssuot un bļaujuot A. XX, 305. viņš iet ka blaukš vien. mežsargs nāk blaukšķinādams tuvāki A. X, 145;

2) einen klatschenden Laut hervorbringen (
z. B. von nassen Kleidungsstücken): slapjās biksas vien ap gurniem blaukšķējušas Upīte, Medn. laiki. (briedis) ar dunduriem kaudamies, savas lielās ausis blaukšinājis Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

‡ ìeklaũkšêtiês Dunika, plötzlich (für eine kurze Zeit) zu poltern (klappern) anfangen: zābaki ieklaukšējās vien, kad viņš skrēja.

Avots: EH I, 519

klaũkšêt (unter klaũkstêt),

1): saniknuotam kuilim klaũkš (= klab) zuobi

Seyershof.

Avots: EH I, 611

laũkšêt (unter laũkšķêt): meklējusi, ka laukšējis vien Pas. XIV, 302. Zur Bed. vgl. auch nùolaũkšêtiês 1.

Avots: EH I, 723

‡ nuoklaũkšêt Dunika, erschallen: duris, zābaki nuoklaukšēja.

Avots: EH II, 53

nùolaũkšêtiês,

2): auch (mit au ) A.- Schwanb., Bolwen, Kārsava.

Avots: EH II, 61

nùolaũkšêtiês,

1) eine Zeitlang Nichtiges reden
Sessw.;

2) erkrachen:
nuolauza zaru, ka nuolaukšējās vien Planhof, (mit àu ²⁾ Selsau, Lös., Sessw., Alswig. Lis]

Avots: ME II, 808

nùozlaukšêt, intr., einen polternden Schall von sich geben: durvis vien nuozlaukšēja MWM. X, 816.

Avots: ME II, 892

‡ pìeplàukšêt ² Tirsen n. RKr. XVII, 73, viel Unsinn zusammenschwatzen: tu par mani esi pieplaukšējuse pa kaimiņiem.

Avots: EH II, 265

plaũkšêt,

1): auch (schallen) Orellen, (beim Fallen) Segew.; cūkas ēda, ka plaũkšēja vien Salis. iet, ka plaũkš vien Kl.-Roop. rīta svārki, te... vējā piepampa ..., te atkal plakšķȩ̄dami un plaukšȩ̄dami saplaka Apsk. 1902, S. 18;

2): auch AP., (mit àu ² ) Lös.; "nelietīgi runāt; scherzen; lügen"
Sermus.

Avots: EH II, 285

plaũkšêt C., plàukšêt ² Tirs., plaukškêt, -u, -ẽju, auch plaušķêt, -u, -ẽju, plaũkšinât Karls., plaukšķinât,

1) plaušķināt Bers., einen klatschenden, laut schallenden Ton von sich geben
(plaũkšêt Dunika), (in die Hände) klatschen (plaũkšinât Dunika), patschen: lai tā tava mēle plaukš (Var.: plaušk) kâ plaukš vāle velējuot! BW. 22676 var. griezās nu divi pāŗi basām kājām, tâ ka grīda vien plaukšķēja Janš. Dzimtene IV, 10. plaukšķē̦dami viļņi sita gar tvaikuoņa sāniem Ze̦ltmatis. putra vārās plaukšē̦dama Tirs. n. RKr. XVII, 73. brunčiem ap kājām plaukškuot JR. VII, 99. Sprw.: plaukšķina kâ zivs pa sausu zemi. ruokas plaukšķinât Kaudz. M. 193. publika visiem spē̦kiem plaukškināja (applaudierte) Alm. es izdziedu piecas dziesmas, tu tik lūpas plaukšināji BW. 877, 1. dagla cūka aizgaldē ausis vien plaukškināja BW. 22832 var. baznīcniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar... pātagām plaukšinādami, brūtgāna un brūtes brālis BW. III, 1, S. 58;

2) plaukšķêt. plaũkšêt PS., plàukšêt ² Tirs. n. RKr. XVII; 73, plappern, klatschen:
kaut tā plaukša neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! BW. 8402, 12 var. Refl. plaukšêtiês, schallen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, plaukšējās BW. 30527. Zur Interj. plaũkš.

Avots: ME III, 325, 326

slaũkšêt: man nuo aukstuma zuobi mutē sāk s. (klappern) Seyershof.

Avots: EH II, 521

slaũkšêt Karls., C., slaukš(ķ)êt U., - u, -ẽju, knallen U.; platschen, pladdern U.: lietus līst, ka slaukš vien, der Regen pladdert Erlaa n. U. Vgl. laũkš(ķ)êt.

Avots: ME III, 918, 919

zlaukšêt, -u, -ẽju,

1) zlaukšêt Segew., (mit aũ ) Adiamünde, AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Nötk., Orellen, PS., Ruj., Rutzau, Salis, Segewold, Trik., zlàukšêt ² Lubn., Schwanb., zlaũkšķêt AP., zlaũkstêt Dond., Stenden, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend den Lärm, der beim Fallen eines schweren Gegenstandes, beim Schlagen resp. Stossen auf etwas Hartes oder
(Nötk.) beim Schiessen aus einer Spielzeugflinte (einem Federkiel) entsteht: kuoks krītuot zlaukš Salis. dēlis nuokrita zlaukšē̦dams ebenda. sist pa mucu, ka zlaukš vien Bixten, Blieden, PS. iet (namentl. mit Holzpantoffeln), ka zlaukš (zlaukst Dond., Stenden) vien Arrasch, Jürg., N. - Peb. u. a. iet, ka tupeles vien zlaukš Trik.;

2) zlaũkšêt C., Mezküll, Smilt., Trik., zlaûkšêt Vīt., zlaukšķêt Vīt., (mit àu ² ) Rudzāti, schwatzen, Unsinn sprechen:
kuo tu zlaukši? Mezküll. runā taisnību un nezlaukši niekus! Vīt. Vgl. skaũkšêt.

Avots: ME IV, 746