àizliêgt,
1) versagen, verbieten: viņš aizliedza svētdien strādāt; vielfach mit abhängigem negierten Infin.:
Dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt BW. 4978; mit dem Obj. im Acc.:
es tuo tev aizliedzu. gribējuse drusku aizliegtā istabā pažūrēt LP. IV, 103.
auzas devu, neaizliedzu bāleliņa kumeliņam BW. 29612;
2) verleugnen: tu aplamnieks, kas aizliedz savu tēviju Aus. I, 16. Refl.
-tiês, absagen, verweigern: tev ir tāda daba, ka nevienam nevari aizliegties, kas ar glāzi uzmācas Neik.
aizliedzējs, Verbieter; aizliegums, Verbot, jur. Beschlag Konv.
2Avots: ME I,
37