aizložņāt‡ àizluõž(ņ)ât, hin- und herkriechend hin-, weggeraten: nezin kur kaķē̦ni aizluožņājuši.Avots: EH I, 37
apložņātapluõžņât, auch apluõdât, tr., freqn., um etw. kriechen, heimsuchen: aukstā vē̦sma apluožņāja pavasara bē̦rnus R. Sk. II, 119.Avots: ME I, 103
ieložņāt[ìeluõžņât,1) wiederholt hinein - od. hereinkriechen: kad tikai čūskas neieluožņā Lis.;2) wiederholt hineinkriechend bahnen od. herstellen: avenes lasuot mežā ieluožņājis celiņu Bauske.]Avots: ME II, 42
izložņātizluõžņât (unter izluõžāt ), ‡ Refl. -tiês, zur Genüge krieche: vai neesi diezgan pa krūmiem izluožņājies? Jürg. u. a.Avots: EH I, 464
ložņātluõžņât (unter luõžât ),1): auch AP., Frauenb., Lesten, (luõžņet) Strasden, (mit ùo 2 ) Kaltenbr. Sonnaxt: ūdens lùožņājis 2 pa pļavu Heidenfeld.Avots: EH I, 768
uzložņātuzluõžņât,1) auf etw. (hinauf)kriechen (perfektiv): čūska uzluožņājusi uz ceļa;2) umherkriechend auffinden: suns uzluožņāja peles Kokn.Avots: ME IV, 354